|
Oktobris 24., 2005
f | 23:00 - .bet tagad es apsveru iespēju sevi caurdurt. Es sapratu, ka man patīk rokassprādzes tajā mirklī, kad mammas brāļa sieva man vārdadienā vienu tādu uzdāvināja. Tas bija Ibero
bižutērijas veikaliņš, milzīgas ēkas trešajā stāvā, starp frizētavu un
datorzāli. Sudrabota ķēdīte ar pieciem akmentiņiem. Ļoti skaista.
Atceros, kad Prāta Vētra
piedalījās Eirovīzijā, tā rokassprādze bija man ap roku, un es
satraukti knibinājos ap to. Drīz pēc tam es to kaut kur pazaudēju.
Otro rokassprādzi es iegādājos pati, brāļa vidusskolas izlaidumam par
godu. Neatceros, kur pirku. Salūza izlaiduma dienā. Neizturīgs āķītis.
Bet skaista bija. Vēl tagad kaut kur mājās ir.
Trešo rokassprādzi.. Ar trešo rokassprādzi ir stāsts. Stāsts no
Grieķijas kalnainajām zemēm un rotaslietu darbnīcas. Īpašnieks
vienkārši paņēma to rokassprādzi un iemeta manā suvenīrmaisiņā,
noteikdams - Skaista dāvana skaistai sievietei.
Man bija sešpadsmit gadu. Tā rokassprādze tagad guļ man plauktā,
sadalīta detaļās, jo viens vīrišķis mani nokaitināja un es viņam tik
izjusti iesitu, ka rokassprādze vienkārši saplīsa. Skumji.
Ceturto rokassprādzi es dabūju šovakar, no saulainās Spānijas, no
Santiago de Compostela. Brālis tik noteica, - Man likās, tev varētu
patikt. Viņam izdodas trāpīt mērķī. Šokolādes konfekšu kastīte (kurā
bija tikai piecas konfektes, kas bija pasakaini garšīgas), kuru viņš
man atveda no Vācijas, man joprojām kā izstādes eksponāts stāv plauktā.
Es neteikšu, ka diamonds are a girl's best friends, bet rokassprādzes is something like that man.
Varētu beidzot arī auskarus izmēģināt.
|
Reply
|
|
|
Sviesta Ciba |