dīvaini, ka tad, kad man bija atvaļinājums, man principā vispār neko nebija iedvesmas darīt. ja nebūtu aizbraukusi vienu dienu satikties ar shelly, tad varētu teikt, ka "vispār neko" bija tieši tas, ko darīju. bet ne ar tādu prieku, kā varbūt domā dārgais lasītājs. uz vecumu esmu sākusi rast prieku darbīgumā, un šis amēbas stāvoklis mani diez ko nepacilāja. bet atvaļinājums beidzās un es pamodos visnotaļ enerģiska. un ar idejām. es ceru, katrs atvaļinājums tagad nebūs tāds?!