Es ceru, ka katrai dienai ir sava tizluma robeža. Es ceru, ka ir noteikts punkts, kuru sasniedzot, notikumi kļūst mazāk sviestaini, līdz atgriežas normālajās (cik jau nu tas iespējams) sliedēs.
Es, piemēram, nesaprotu, kāpēc man vispirms bija jāvelkas ar savu (milzīgo un smago) somu uz staciju, tad uz auteni, tad atkaļ uz staciju, tad stunda jāmarinējas Narvesen (vēl joprojām ar savu milzīgo un smago, bet nu arī - nedzaudz atspārdīto - somu), līdz pienāktu vajadzīgais vilciens. Tad es nesaprotu, kāpēc man vajadzēja būt tik nepacietīgai un iet uz peronu apmēram pusstundu pirms vilciena atnākšanas. Un es nesaprotu, kāpēc man vajadzēja iekāpt tajā vilcienā, kas tur stāvēja (Nesaprotu, kāpēc es domāju, ka tas ir manējais?). Varbūt tāpēc, lai pēc kādām desmit minūtēm es nojaustu, ka neatrodos tur, kur būtu vēlams un tāpēc, lai, ieraugot vilciena "šoferi", saprastu, ka galīgi neesmu tur, kur vajadzētu. Un varbūt arī tāpēc, lai no vilciena siltuma un sausuma izkāptu ārā - lietū. Pamatīgā lietū (Gribēji salīt, mīļumiņ?). Jā, tieši tā - tam visam bija jānotiek, lai es salītu līdz pēdējai vīlītei (jo kurtku es nemaz neatstāju dzīvoklī..speciāli..nē..), lai es nosaltu un lai mājās nonāktu izbadējusies un tagad pierītos salātiņus. Man vienalga - piestumšos arī. Es tomēr nemēdzu taisīt tādus jokus - brokastis 7.00 un tad - pohuj vējš, pārtikšu no saules! -
Nav ko runāt, jāiet ēst.