bērns šorīt pats skrēja uz dārziņu. izkāpām no mašīnas, vairs negribēja tikt nests, tipināja uz vārtiem, pa vārtiem iekšā un tipināja tālāk, noskatīdamies uz pārējiem saviem kolēģiem, kas vairāk un mazāk gribīgi devās uz saviem darbiņiem. pats uzkāpa pa kāpnēm un gāja iekšā pa durvīm, gāja cauri priekšnamam un uz savu skapīti un vēsā mierā ļāvās, lai auklīte viņu pārģērbj "istabas drēbēs", kamēr mēs runājāmies par šo un to saistītu. tad, pēc pieprasījuma: "mammai buču dosi?" es tiku apveltīta ar buču un pēc auklītes uzmundrinājuma viņš aiztipināja iekšā grupiņā.

lūk, tad man palika mazmazdrusciņ bēdīgi - no need no mama anymore, šņuk!

protams, pretējais variants būtu krietni sliktāks, tā ka šī nav žēlošanās, fyi.

kaķis mēnesi notupējis augšstāvā un nemaz netaisās kāpt lejā! mans pacietības mērs bija pilns, ņēmu un nonesu viņu lejā, mazliet pretojās, bet ļāvās. tas bija vakar. šodien cerēju, ka pats nonāks lejā, tak nē - sēž kāpņu augšgalā un ņaud, pats nezin, ko grib - piedāvā viņam i paēst, i uz balkona iziet, ir bekot aiziet, tak nē. ņauuuuu! nu ko, ņēmu kaķi padusē, nesu lejā, tagad guļ man blakus - dīvānā (piekukuļoju ar ēdiena bļodiņu). izskatās, ka turpmāk būs jāturpina tāpat. 

iepriekš es liku bļodu uz trepēm, lai ar viltu dabūtu viņu vismaz drusciņ zemāk nokāpt. tak  viņš tādai manipulēšanai neļāvās, sēdēja savā bļaušanai iecienītajā vietā - kāpņu augšgalā un bļāva: "dod ēst!" bet to vienu pakāpienu pa trepēm līdz bļodiņai pievārēt nebija gatavs.

we are just servants.