taisnībsakot, mani arvien pārsteidz cilvēki, kuri var dzīvot, stāstot 90% pasakas un gan jau ka mazāk kā 10% to, kas nudien ir noticis.

un nemaz neuztraucas par to, ka varētu tikt un tiek regulāri pieķerti melos.

tad kāda jēga vispār kaut ko stāstīt? kur nu vēl sarunāties.

nav nekāds jauno literātu konkurss.

exhausting.