|
Aprīlis 3., 2014
f | 12:56 šodien jau domāju, ka visi (es) jau var gudri spriest par to, kā jutīsies nākotnē, bet kad tas aizbraukšanas brīdis tuvojas, pēkšņi atceries visu labo, kas bijis, un kļūst pat skumīgi, kaut arī ar prātu apzinies, ka neaizbrauc taču uz pavisam. un kamēr es te uztraucos, kā es uzvedīšos, kad pēkšņi būšu viena, varbūt jāaizdomājas par to, kā uzvedīsies viņš. kamēr uztraucos par savu spēju uzticīgai būt, varbūt jāuztraucas par viņa spēju uzticīgam būt. lai gan es, protams, saprotu, ka uztraukums rezultējas vien krunkainā pierē, un labuma no tā nevienam nav.
|
Reply
|
|
|
Sviesta Ciba |