> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi

Februāris 6., 2005

f

23:10 Kas gan tobrīd skanēja...Laikam The Cure...Nē. Laikam...Neatceros. Viņš sāka lēkāt no vienas kājas uz otru. Paskraidīja ap stabu. Mēģināja sasildīties, laikam. Lielas acis un liels smaids. Mhm, smaids bija man. Nu labi, manā virzienā. Vienubrīd man šķita, ka viņš dzird, ko es klausos. Un tad viņš aizcilpoja pie sava tēta, pabāza galvu zem viņa melnā ādas [bet varbūt dermantīna; bez brillēm grūti pateikt] pusmētelīša, laikam piekopa es-nevienu-neredzu-mani-neviens-neredz stratēģiju. Bet varbūt viņam vienkārši palika auksti. Pēc sekundes viņš jau atkal lēkāja no vienas kājas uz otru un dancoja ap stabu. Vai tiešām viņš dzirdēja, ko klausos? Nē, diez vai. Viņš vienkārši mazs rupucis, uz kuru jauki paskatīties no malas. Kura smaidu patīkami saņemt. Bet kurš visjaukākais tomēr ir tikai tad, kad pieder kādam citam.

Read Comments

Reply

No:	Sviesta Ciba user Lietotājvārds: Parole: Iežurnalēties ar'?  Anonīms Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:	Tematā HTML ir aizliegts   Neformatēt automātiski:
Ziņa:	Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.