baigi daudz par darbu rakstīt nevar, kas to lai zina, varbūt dažs labs kolēģis te ir.

par plāniem diez ko arī nevar rakstīt, jo par plāniem vispār nav, ko daudz arī runāt, un tie plāni ir tik trausli, tik daudz kas var noiet greizi un lai tos realizētu tur vispār tik daudz kas ir jāsastutē, un visas ļoti nopietnas lietas, ja kaut viens elements atkritīs, tad nekas nesanāks.

cilvēkos es arī diez ko neeju, un kā īstens ekvatoriālais kaktuss es nevaru arī cilvēkos iziet aukstumā. nav sliktu laika apstākļu, jā, toties man ir nepiemērots apģērbs, so - es sēžu mājās un gaidu siltu laiku.

bet, runājot par durstīgiem zaļumiem, man ir jāizveic īstena ķecerība - jāizrok mammas smiltsērkšķi, 2 gab. viņa to nezin. jāizrok, jo viņi ir vienīgajā vietā, kur varētu būt kāds brīvs zāles pleķītis, bet nav, jo tur ir iestādīti tie nelaimīgie smiltsērkšķi. katru gadu es klausos, cik tie veselīgi, bet praktiski nevienam, izņemot mammu, viņi negaršo, un viņa ir savārījusi sev tās cukursaldās burkas gadiem uz priekšu. so, es domāju viņai uzdāvināt jaunus stādus, lai iestāda pie sevis, bet šos sūtīt "pelnītā atpūtā".

reiz bija liela vētra un vienu no tiem krūmiem taču praktiski ar saknēm izrāva ārā, bet neviens, izņemot mani, nesaskatīja notikušajā likteņa pirkstu un ieraka atpakaļ, piesienot vēl pie baļķa, lai točna turās. 

nez, cik daudz laika viņiem vajag, lai izaugtu?