bet, par gadiem runājot, šo piektdien E būs 2 gadi! cik daudz laika pagājis, cik ilgi tas gājis, bet cik ātri pagājis.

vakar rakos rimčika ciparsvecēs, bet neatradu tādu ciparu. tuvākie bija 0 un 3.

vienu reizi pavisam nesen viņš pateica "mana mamma" - lieki piebilst, ka izkusu un sajutos kā izredzētā. viņam jau gan ir topā tagad teikt "mana" un "man", bet biežāk tomēr mana. tad es saku, ka kaut kas ir mammas vai tēta, un viņš viss tāds dalīties gatavs atdod atpakaļ. ja vien tas nav viņa knupis, kurš aizvien vēl ir vajadzīgs, kaut kādu brīdi atpakaļ nebija vajadzīgs nemaz. un vēl viņš sauc krāsas! zaļa, zila, sarkana, dzeltena. zaļo gan sanāk visskaidrāk nosaukt. viņš ir atklājis, ka var paņemt mazo beņķīti, pakāpties uz tā, un aizsniegt, ko vajag. viņam patīk mazgāt zobus, bet negribas iet uz dārziņu. un tad viņš no rīta sauc visus, pie kā labāk brauktu "baba", "ōma". diemžēl jāatsaka un jāsola, ka aizbrauks brīvdienās. viņam ļoti patīk pie vecvecmammas. tur viņi kurina plīti, skatās vilcienus un putnus pa logu, taisa ēst un abi kopā guļ diendusu. ar viņu jau var risināt nelielas sarunas un viņš prot paprasīt, ko viņam vajag. īsi un lakoniski. "jā", "da", "nē", "ņamma", "čai". citreiz viņš pieskrien klāt, saka "čau" un pasniedz roku. ļoti patīk sniegs, bet nevar tā pateikt, tāpēc iemācīju teikt "pika". uz ielas viņu aizvien sauc par meiteni, kaut arī viss ir zili zaļš saģērbts. pats sevi sauc "Eda".

pagājušajā dzimšanas dienā viņš bija tik saguris no ciemiņiem, ka neviens vēl nepaspēja tikt pie kūkas (un mums bija tikai kūka), kā E jau bija gatavs likties gulēt turpat uz paklāja. šogad viņš nebūs tik ātri nogurdināms. vakar pusotru stundu skraidīja no viena dzīvokļa gala uz otru, un aizmiga tāpat tikai 22.00, kaut arī slīpi bija nolicies jau 21.30.