nebija tik traki - iegāju kabinetā, apsēdos, izšņaucu neesošās iesnas beidzot jūtos atkal vesela - kak raz laiks pozitīvam asimptomātiskam covid, man teica: "elpojam mierīgi un cenšamies nekustināt galvu."

tad iebāza tievu vates kociņu vispirms vienā nāsī, tad otrā nāsī, tad teica: "atveram muti un sakam "āāā"" kā man teica, tā arī darīju, lai gan tas "ā" uzreiz aizlūza, kad vates kociņš iegāja kaklā.

zinat to sajūtu, kad nāk tāds šķaudiens, ka nu tik būs, bet beigās neatnāk, kaut arī tu ļoti gribi to šķaudienu? nu, lūk, tieši tā arī bija.

atbildes varot gaidīt uz rītdienas rīta pusi.

tajā pašā laikā es saņēmu zvanu, ka mana procedūra dermatoloģijas klīnikā nav atcelta, bet ja tests uzrādīsies pozitīvs, būs pa kāju i tas, i ziemasvētki visai mūsu mājsaimniecībai. es pat nezinu, kā mēs visi spēsim izolēties.

fyi: tagad atnāca tas sintētiski izraisītais šķaudiens

saņēmu bildes no b/d ziemassvētku pasākuma.

E šodien ir viens gads, desmit mēneši un desmit dienas.

viss tāds pasteļzilās biksēs un kreklā saņēma savu mašīnas formas piparkūku no ziemassvētku vecīša rokām.

nez, kas viņam galvā? ko viņš domā? vēl nezinu.

bet jau pirmie trīs vārdu teikumi.

viņš saka "mamma au", kad sasitu roku, un tad, kad beidzot man atlaida, saku, ka vairs nesāp, uz ko viņš konstatē, ka "mamma nau au".

"te - ampa, te nau ampa", kad uz ielas kāda laterna deg un kāda - nedeg. viņš bieži konstatē, ka un kad kaut kā nav. un vispār lampas ir mīļākā lieta everest. like, ever-everest. neviena lampa nepaliks neuzskaitīta, neieraudzīta, nepaslēgāta.