mūsu kaķim jau divdesmit gadu. izrādās, pēdējoreiz, kad mamma vedusi viņu uz vetklīniku, tur esot teikuši kaut ko līdzīgu: "nosviniet divdesmit, un midziniet." cik mums zināms, mocīties viņa nemokās, vienīgais, kad viņa iet, viņu šūpo, un iet viņa maz. tās varētu būt viņas neērtības. mums - visas pārējās no tā izrietošās. proti, viņa ir iekārtojusies ērtā stūrī pie ledusskapja, pa vidu starp savām bļodiņām un podu. tuvāk pie bļodiņām. līdz podam aiziet viņai ir slinkums. protams, no mīļotā kaķa tur palicis visnotaļ maz. tomēr, tiklīdz iedomājos par iemidzināšanu, acīs sāk kost, un es domas dzenu uzreiz prom, jo man tas šķiet kaut kas šausmīgs - mēs tagad ņemsim un aizvedīsim viņu pie vetārsta, kur viņai jau tā nemīļākā vieta, un iemidzināsim?! tā taču ir tāda... podstava.

tas viss sākās ar to, ka šodien viņai pie deguna kaut kāds izaugums ar asinīm parādījās.