sākumā es abonēju the new york times digitālo versiju, un sapratu, ka man vispār, t.i., vispār, vispār, nav laika to lasīt. lai arī liktos, ka telefonā jau nu gan var atrast laiku pasēdēt. diez ko nē.

pēc tam nolēmu riskēt un abonēt the new yorker, kurš piedāvājās nākt man papīra versijā, un vēl arī komplektā ar somu. nu, ja soma, tad nāc, es teicu.

un lūk, vakar nevarēju atlipt no raksta par bērnu pārtiku (unexpected, i know) - kā tad tur īsti ir, vai bērni var iemācīties mīlēt dārzeņus? nē, nu, skaicka var, man kaut kā šaubu par to nebija. es gan vairs neesmu zīdainis, bet arī ar laiku iemācījos mīlēt i olīvas, i lasi, i pūdēto sieru, for god's sake.

viena mamma esot teikusi savām meitām, ka viņām būs rainbow poop, ja ēdīs bietes. un arī lika galdā tikai vienu ēdienu. ēd vai neēd, nekā cita nebūs.

anyways, pie mums gan laikam nav tāda izteikta problēma, ka bērni neēstu dārzeņus, bet amerikā sīkie labprātāk ēdot desertus, nevis dārzeņus.

ko tu dod, to jau arī ēd, vai tad ne? jo īpaši sākumā. pie pirmās karotes saviebjas tik izteiksmīgi, ka liekas, mūžā tu viņam to burkānu nepiespiedīsi ēst, bet tu dod otru karoti, un viņš ver muti vaļā. pareizā metode paredzot attiecīgā dārzeņa došanu atkal un atkal, un atkal, līdz tas nudien iepatīkas. līdz pat desmit reizēm tas "atkal" var ievilkties. bet kā ir dzīvē? pirmajā reizē aizgriezās un, āmen baznīcā, jāmeklē kaut kas cits, ko dot ēst.

starp 6 un 9 mēnešiem, citreiz līdz visiem 12 mēnešiem esot tas laiks, kad eksperimentēt ar dažādām ēdmaņām, jo ir interese visu ko izmēģināt. un ar pavisam maziem bērniem vispār esot tā, ka ar to patikšanu nav tik daudz sakara kā ar to, vai bērns vispār grib ēst. nevaru nepiekrist. turklāt, acīmredzot, deviņos mēnešos var arī parādīties vēlme ar ēdienu iepazīties tuvāk - pabakstīt ar pirkstu, pabakstīt ar karoti, iešļurcināt visu plaukstu iekšā bļodā, kāpēc gan ne, vai ne?