palicis prātā no tās vitas kalniņas grāmatas - ja nedabū izgulēties vairāk par četrām nepārtrauktām stundām ilgāk par dažām dienām pēc kārtas, tad, nu, viss ir ļoti slikti, sāc jukt prātā u.tml. tad es skatījos vienu ierakstu youtube, kur viņa apgalvo, ka viņai tomēr ir bērni, bet varbūt viņa to pat ne no pieredzes, bet no kāda superpētījuma. lai nu kā, es nedabūju izgulēties ilgāk par 4 stundām pēc kārtas krietni, krietni ilgāk kā dažas dienas... nēn, jukušie jau parasti nezin, ka viņi ir jukuši, tā ka viss varbūt tā arī ir, kā viņa raksta.

lai nu kā, pēdējā laikā tomēr sanāk pagulēt, un es jūtu, cik vieglāka un nesadrumstalotāka kļūst mana galva pēc katras tādas nakts. ne uz ko nevar šai bērnu pasaulē paļauties, tiklīdz pierodi pie viena, gaidi citu, jā, bet, kopumā ņemot, tomēr ir uzlabojumi, un gribas to norakstīt uz neatlaidīgo pieturēšanos pie rutīnas (citiem viss notiek dabiski, bet ar manu nebija tā, ka "kur noliec, tur guļ", varbūt tikai pirmās dažas dienas). un ja sākumā likās - kā es vispār jebkad sapratīšu, ko tas mazais cilvēka bērns grib vai mēģina pateikt? - izrādās, ar laiku un novērojumiem tu nudien sāc saprast. nu, vismaz dažas lietas. tagad baby-e uzveļas uz vēdera, paceļ augšā rokas un kājas un raud, un es saprotu tikai tik daudz, ka tas nav tas rezultāts, ko viņš ar šīm kustībām cerēja sasniegt.