iespējams, bērnu audzināšanas grāmatas būtu jālasa līdz dzemdībām, jo tad ir vairāk laika. bet tad nav īstais maindsets. tagad, kad ir maindsets, ar to laiku ne vienmēr ir tā, ka gribas veltīt tam, kam vajadzētu veltīt. prioritātes citreiz ir paēst brokastis, kuras drīzāk ir branča laikā,  vai arī izveikt rīta vannasistabas rituālu, kurš citreiz nemaz nav no rīta, vai arī izpētīt baby tracker aplikāciju, vai arī piezvanīt, kam vajag, vai atbildēt uz kādu epastu, vai arī uzlikt vienu un to pašu seriāla sēriju, kura citreiz tā arī paliek skanam fonā.

esmu izlasījusi the baby whisperer. tā bija pirmā, ko izlasīju, un jāteic, pēc visiem detalizētajiem aprakstiem par to, ko nozīmē tava bērna vieni vai otri žesti un skaņas, man bija sajūta, ka nu viss, tagad ir dimbā, jo nu es točna vairs neko nesaprotu. vis-pār! ja būtu mana grāmata, demonstratīvi izmestu miskastē. paldies par neko, tā teikt.

tad es izlasīju babywise, kur galvenā doma man patika - vienkāršs režīms, ik pa trīs stundām wake, eat, play, un āmen. bet tas ir skaisti un labi līdz mirklim, kad iestājas reālā dzīve ar aizkavējušamies atraudziņām, kas neļauj gulēt un liek bērnam raudāt. pret ko autori iesaka ļaut bērnam izraudāt to visu. a ja tu ļauj, un izrādās, ka viņam ir atraudziņa. karoče, uzcepuši veselu grāmatu, bet tādas īstenas saskares ar realitāti tur maz.

tad vēl vitu kalniņu paklausījos, bet nu, tas man arī ir par traku, jo es nevaru bez nekāda režīma un visu risināt ar emocionālo tuvību. bērnam tomēr vajag arī gulēt.

tāpēc man vislabāk pagaidām patīk a mother far from home metode, kur tiek izcelta miega nozīme un iesaka veicināt asociācijas ar to. un vienmēr pabarot izsalkušu bērnu. un nesekot akli pulksteņa režīmam, bet vairāk veidot tādu kā rutīnu. lai būtu paredzamība. ar laiku, viņa saka, būšot.