bērnībā man ļoti patika l.m.m. grāmatas par annu no zaļajiem jumtiem, pēc tam no vēja papelēm, pēc tam no vēl citām mājām, un, izrādās, arī anne with an e aiznes turpat, kur toreiz. skatos un atceros diānu un marillu, un gilbertu, un tāda sajūta, it kā es atkal būtu nonākusi tur atpakaļ tajā laikā, kad bibliotēkā pirmo reizi paņēmu rokās pirmo grāmatu.

īsāk sakot, audz, cik gribi, ir dažas lietas, kas nemainās.

ok, tik daudz tā kā nu būtu skaidrs, ka šķiest naudu uz vitamīniem nozīmē vienkārši šķiest naudu uz vitamīniem.

bet, hesus marija, cik daudz visa kā jāapēd, lai dažu labu vitamīnu nepieciešamo devu uzņemtu ar pārtiku, tas taču ir nereāli.

vai arī nav viss gluži tā?

no kaut kuriem tablešu un kapsulu vitamīniem tak jābūt jēgai, ne?

kaut kuri taču var uzsūkties organismā un darīt savu labo darbu, arī ja nopirkti aptiekā, vai ne?

kāds zina, kuri?

piemēram, kā es sapratu, tad zivju eļļu var dzert.