|
|
|
Novembris 24., 2012
06:02
vīns makes everything ok.
|
09:12
dārgie piesēdētāji un tiesa, viss notika tā:
pa dienu viņš man piezvanīja, esot izdarījis kaut ko tādu, ko vēl nekad agrāk nav izdarījis. esencē - savārījis mēslus. mani drāmas sensori, protams, uzreiz mirgo sarkani, - gribu dzirdēt detaļas. labi, pēc darba lai tūlīt nāku pie viņa, būs visas detaļas. taču es tiku maldināta, jo detaļas tur bija gan, bet lielākā daļa no tām skāra to īsseriālu, kas esam mēs.
tiešām, tiešām, visu laiku cītīgi klausījos, lai nepalaistu garām, vai kaut kur kaut ar pušplēstu vārdu viņš vispār pateiks to, kas mani visvairāk interesē (neteikšu, jūs smiesities), bet nekā. visu ko citu dzirdēju, bet par to - neko.
nu i pussešos no rīta aizlavījos mājās, kamēr viņš gulēja. tak nejau iepriekšminētā nepieminētā dēļ. patiesībā, bija tā - es pamodos, nezinu, no kā, aizgāju uz vannasistabu, un, ielūkojoties savā kosmētikas maciņā, ieraudzīju, ka man nav mitrinošā krēma līdzi, un ādai to ļoti gribējās.
varbūt tā ir kaut kāda hedonistiska bauda - aizlavīties, kamēr neviens neredz.
un, pēdējie vārdi, -
es zinu, ka friends with benefits koncepts (vismaz filmās - točna) nestrādā, bet dzīve taču esot so much better than movies. un tas būtu tik parocīgi!
|
14:42 - : pticelov
ak dievs, tante izraka kaut kur un atsūtīja to dziesmu, ko mēs vasarā, kad man bija piecpadsmit, klausījāmies. tur bija mani brālēni, viņu draugi, mana druška un mana tante, kopā kaut kādi piecpadsmit cilvēki. un dziesma bija kasetē, un klausījāmies visu laiku uz riņķi. maģītis ārā uz beņķa, kamēr mēs, kas to vairs atceras, ko mēs darījām. baudījām dzīvi, gatavojāmies zaļumballei, slapstījāmies pa krūmiem, slēpjoties no vecmammas, kamēr puikas pīpēja. man liekas, tā bija arī tā vasara, kad es pirmo reizi uzpīpēju. sēdēju uz ceļiem tam puikam, kurš man patika visvairāk, un kā nu ne, viņš - metrs deviņdesmit, gadu vai divus vecāks, eksotika, nujā, un tad šis man iedeva dūmu, es aizrijos un klepodama paziņoju: "fui, cik pretīgi, nekad nepīpēšu!" un viņš smejoties teica, ka esot tā arī zinājis. and we were so wrong. and we so did not care.
if this is how love feels, it's worth it.
|
|
|