|
|
|
Augusts 11., 2012
00:21
tikai nezvani viņam. tikai neraksti viņam.
|
00:26
es nezinu, kā citiem, bet man vienmēr ir šķitis, ka dzīve ir īsa. i mean, tu nekad nezini, kad būs viss. varbūt pēc piecdesmit gadiem. bet varbūt rīt. un ja nu rīt? ko tad? nu, labi, kaut vai parīt. es nesaku, ka ir jālaupa bankas, vai jānosper kolonnā mīļākās smaržas. jebkas, kas mani vispār šai pasaulē ir interesējis, ir cilvēku savstarpējās attiecības, un tas, ko es nesaprotu, ir - why all the games? man te ik pa trīs sekundēm rādās, ka nav interneta, tāpēc varbūt tagad es runāšu tikai ar sevi, bet, kopumā ņemot, dzīve ir īsa, un es te nemēģinu izspiest asaras vai kaut ko tādu, kādas glupības. es vienkārši nesaprotu, - why all the games? life is too short. man tik vēl jāizdomā, vai es gribu garus matus un chanelēt keriju bredšovu (baidos gan, nu labi, nebaidos, tikai novērtēju ciparus) vai arī īsus matus, un čanelēt merilinu. no worries, dzīves jēgu es jau esmu atkodusi, tagad jautājums ir par to, kādā ampluā to realizēt.
|
11:51
gribēju pajautāt, kas skaitās nelaimīga bērnība, bet tad noteikti atrastos kāds, kas teiktu, - tas ir tad, kad tevi klapē katru dienu un ēdina reizi nedēļā. nu, no sērijas, ja. bet ja tīri par emocionālo plānu. vai morālo. tur, nomirst vecāki, skolā tevi apceļ, tur vēl kaut kādas traumatiskas pieredzes, vot, nezinu, dzīvo pie audžuvecākiem vai patversmē, ja, ā, un vēl tipiskais, ka vecāki šķiras, šito nekad neesmu sapratusi, kas tur par traumu var būt, lai piedod man tie, kam tā bijusi trauma, nedomāju neko ļaunu, mani vienkārši interesē - kāpēc tā bija trauma un kas tajā laikā notika viņu smadzenēs?
vot, kaķis man nomira, tā bija trauma, piepiņķšķēju vismaz pāris kabatlakatiņus, ij ieēst nevarēju (dažas stundas), un vispār zvērējos nekad vairs neņemt nevienu kustoni mājā (pēc diviem mēnešiem parādījās šitais zvērs, un tas bija 2000. gada sākums; jēzu, gadi skrien kā stirnas, divpadsmit gadi, pa kuru laiku?!).
|
|
|