|
|
|
Jūlijs 25., 2012
00:03 - : the decision
da nu, griezīšu nost.
let's face it - šā vai tā - īsi mati man izskatās labāk.
|
10:53
man ir daži apģērba gabali, kurus uzvelkot notiek specifiskas lietas vai arī tiek satikti pavisam konkrēti cilvēki.
piemēram, mežģīņu krekliņi. nevelku vairs tādus. esmu to darījusi jaunībā, divas reizes, un tas beidzās katastrofāli. vienreiz mani nograundēja (mana trīspadsmitgadīgas meitenes dzīve, loģiski, bija beigusies), bet otrā reize bija tik traumējoša, ka apziņa nogrūdusi atmiņas zemapziņā, un palikusi tikai sajūta, ka bija slikti.
un tad man vēl ir viena balta žakete, kuru uzvelkot es vienmēr satieku vienu džeku. vakar patestēju, vai tās ir tikai manas iedomas, un izrādījās, ka nē. satiku pie pašas mājas, kas ir vispār neiespējami, viņš dzīvo pretējā pilsētas pusē.
un vēl ir šorti. same thing. different person. weird things happen.
|
12:12 - : par aktuālo blenšanas tematu, tātad
piemērs iz dzīves numur 1. stutēju sienu pulkvedī, sen tas bija, ōj, nuvo, stutēju, tātad, sūcu kokčiku, pienāk viens džeks, a ko, tīri glīts, nu labi, krievs, sīkums, bet tad šis saka, ka esot redzējis, ka es uz viņu skatos un kas saskatījāmies, viņam viss tapis skaidrs, un jā, es viņam arī patīkot, viņš saka, izpalīdzīgi atstutējot sienu ar roku, netālu no manas galvas. lieki piebilst, ka redzēju šo jaunēkli pirmo reizi mūžā, un tolaik mana redze bija mazliet labāka, nekā šodien, līdz ar to, es domāju, ka zīmīgu saskatīšanos pilnīgi noteikti būtu pamanījusi, jo īpaši, ja pati būtu iniciatore.
piemērs iz dzīves numur 2. iepazinos ar jaunēkli, vārds pa vārdam, bet jaunēklis kādā mirklī nosauc manus ģimenes locekļus vārdos, un es esmu uz pauzes. viņš domā, ka koķetēju. es taču palīdzēju tava brāļa māju celt, viņš man saka. un tu vēl vienmēr gāji garām un skatījies uz mani. man, protams, pilnīgs blekauts atmiņā. "ā, tu biji tas tajos šortos ar sirsniņām?" man, kā domāju, ataust gaisma, jo tas ir vienīgais, uz ko es blenzu un smējos, jo, nu, seriously, milzīgs vīriešcilvēks šortos ar sirsniņām uz ēkas jumta! bet nē, tas esot bijis darbu vadītājs. "bet tu uz mani vēl skatījies un smaidīji!"
ko es ar to gribu teikt. te gan man abi piemēri ir par vīriešiem. taču esmu dzirdējusi arī viņus sakām, ka viņi "jūt", ja uz viņiem skatās. bet ja tu pat neredzi, ka uz tevi neskatās, tad, piedodiet, ja, savas teorijas varat iebāzt homeopātisko tabletīšu pudelēs, kur tām īstā vieta. neviens nekoi nejūt, tikai iedomājas, ka jūt, vai arī pats blenž virsū tā, ka apblenžamais objekts to pamana un sāk šķielēt blenzēja virzienā, kamēr tas neskatās, līdz pēdējais to pieķer.
diskleimeris - es piederu pie tiem, kas neko nejūt un neko neredz, nekur neskatās un mājienus vispār nesaprot.
|
15:32 - : gluten-free! galetes
karoče, no tām galetēm vispār nav nekādas jēgas. baigi sagribējās ēst, bet darbā ir tikai kukurūzas galetes (kur ir šokolādes končas, kad viņas vajag?), nu ko, izvēle skaidra. nograuzu piecas gabalas, garšas kārpiņām tikpat labi būtu varējusi piedāvāt tapetes rulli, bet vēderam vispār ne silts, ne auksts, un vienīgais iemesls, kāpēc es nenograuzu vēl vairāk, bija tas, ka man jau žoklis sāka sāpēt.
i'm so hungry, i can't think straight!
|
|
|