|
|
|
Jūlijs 25., 2012
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) f | 12:12 - : par aktuālo blenšanas tematu, tātad
piemērs iz dzīves numur 1. stutēju sienu pulkvedī, sen tas bija, ōj, nuvo, stutēju, tātad, sūcu kokčiku, pienāk viens džeks, a ko, tīri glīts, nu labi, krievs, sīkums, bet tad šis saka, ka esot redzējis, ka es uz viņu skatos un kas saskatījāmies, viņam viss tapis skaidrs, un jā, es viņam arī patīkot, viņš saka, izpalīdzīgi atstutējot sienu ar roku, netālu no manas galvas. lieki piebilst, ka redzēju šo jaunēkli pirmo reizi mūžā, un tolaik mana redze bija mazliet labāka, nekā šodien, līdz ar to, es domāju, ka zīmīgu saskatīšanos pilnīgi noteikti būtu pamanījusi, jo īpaši, ja pati būtu iniciatore.
piemērs iz dzīves numur 2. iepazinos ar jaunēkli, vārds pa vārdam, bet jaunēklis kādā mirklī nosauc manus ģimenes locekļus vārdos, un es esmu uz pauzes. viņš domā, ka koķetēju. es taču palīdzēju tava brāļa māju celt, viņš man saka. un tu vēl vienmēr gāji garām un skatījies uz mani. man, protams, pilnīgs blekauts atmiņā. "ā, tu biji tas tajos šortos ar sirsniņām?" man, kā domāju, ataust gaisma, jo tas ir vienīgais, uz ko es blenzu un smējos, jo, nu, seriously, milzīgs vīriešcilvēks šortos ar sirsniņām uz ēkas jumta! bet nē, tas esot bijis darbu vadītājs. "bet tu uz mani vēl skatījies un smaidīji!"
ko es ar to gribu teikt. te gan man abi piemēri ir par vīriešiem. taču esmu dzirdējusi arī viņus sakām, ka viņi "jūt", ja uz viņiem skatās. bet ja tu pat neredzi, ka uz tevi neskatās, tad, piedodiet, ja, savas teorijas varat iebāzt homeopātisko tabletīšu pudelēs, kur tām īstā vieta. neviens nekoi nejūt, tikai iedomājas, ka jūt, vai arī pats blenž virsū tā, ka apblenžamais objekts to pamana un sāk šķielēt blenzēja virzienā, kamēr tas neskatās, līdz pēdējais to pieķer.
diskleimeris - es piederu pie tiem, kas neko nejūt un neko neredz, nekur neskatās un mājienus vispār nesaprot.
|
Reply
|
|