|
|
|
Aprīlis 18., 2006
18:16 - stalkerīši
Nē, man nav apmātu slepeno pielūdzēju, kas sūta man šokolādes kastes un puķu pušķus, un videokasetes ar savām pēdējām runām, vismaz neviens no viņiem nav vēl nonācis līdz stadijai, kurā savu apmātību varētu sākt izrādīt, bet patiesībā es te kuļu tukšus salmus, jo tādu mazu stalkerīšu man nav. Slepeno pielūdzēju arī nav, ja nu vienīgi viņi ir tik slepeni, ka ne es, ne kāds gādīgs klačotājs par to nav informēts. Atkal salmi. Bet bieži vien man šķiet, ka man ir cita kalibra stalkerīši - tādi, kas skraida man pakaļ ar diktofonu un fotoaparātu un pēcāk visu dzirdēto un redzēto izmanto saviem savtīgajiem nolūkiem.
Es sajūsminos par sarkanu matu krāsu - tadā! - ietekmīgākajos modes žurnālos modes lapas ir pilnas ar sarkanmatainām modelēm.
Es sajūsminos par kaklsaitēm - tadā! - puiciskais stils pēc cik-tur-tiem gadiem atgriežas.
Es sajūsminos par savu nesen iegādāto žaketīti - tadā! - tā žaketīte ir uz Kultūras Dienas vāka.
Es sajūsminos par milzīgām saulesbrillēm - tadā! - tās ir modē.
Es runāju par to, ka neesmu radīta attiecībām, ka neprecēšos, ka palikšu viena, like, forever, jo es tā gribu - tadā! - kaut-kādi-tur zinātnieki ir atklājuši vientulības gēnu.
Take-away-coffee un saldējuma ēra ir pasludināta par atklātu. Sarkanā paklāja pasākuma organizēšana tam par godu gan jāuzņemas kādam citam. Es tikai ģenerēju idejas kā jau tāds sasodīts pa pusei indigo bērnelis.
|
20:49 - nosaukums neatbilst saturam
Tas ir tik sasodīti tipiski, ka man kauns, ka es uzķēros, - tiešām vēru vaļā, gaidīdama, ka bērnam ir trauma, bet - kā tad - tikai nobrāzums, un nekādas traumas, toties žurnālistiem vajag realizēt savas, atvainojos, debilās sensāciju alkas.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |