|
|
|
Aprīlis 12., 2006
08:38
You're not alone.
Tā sieviete dzied Olive dziesmā.
Skan jau skaisti.
Bet vārdi ir šim mirklim par ironisku.
|
12:21
Ceturtdiena būšot mana laimīgā diena. Nu, nu, gribu redzēt.
|
17:47
Vispār jau man ļoti patīk cilvēki.
Un patīk vēl vairāk, ja tas ir abpusēji.
Sūdīga filozofija.
|
19:16 - risky, frisky. oh, whatever
(..) nā nā nanananā, nā nā nanananā, nā nā nanananā, man vienalga viss (..)
Arvien biežāk pēdējā laikā, protams, sastopos ar situācijām un apstākļiem, kurus nav manos spēkos mainīt, pārāk daudz kas notiek neatkarīgi no manas izvēles, mana laika, manas rīcības. Kāds varētu pavīpsnāt, ka tā visu laiku bijis, un tagad tikai acis atdarījušās, un, taisnību sakot, es pieļauju tādu iespēju, bet nav nozīmes arī tam, kādas iespējas es pieļauju vai ne, jo katra skrūvīte (nē, es netēmēju uz to salveno frāzi par pasauli, kas ir viens liels mehānisms un mēs esam tikai skrūvītes tajā, vai kaut kā tā) darbojas pati, neatkarīgi no manis, neatkarīgi no tevis, un lai cik grūti būtu tam noticēt - neatkarīgi no mēnesfāzēm un neatkarīgi no tā, kas nogalināja Kenediju.
Un tad, kad īsā laika posmā tādi it kā sīkumi (tie, kuru darbību tu nevari ietekmēt - novērst, izmainīt u.tml.) sagadās daudz, vai arī kāds labvēlis tev skaidri un gaiši pasaka - tu tur neko nevari padarīt (ak, Les Liaisons Dangerouses un Valmonta sirdsmīļotajai veltītie ģeniāli ļaunie vārdi, ka es tur neko nevaru padarīt, es tur neko nevaru padarīt..) - es domāju, - ja es neko nevaru mainīt, nav vērts uztraukties, nav vērts par to vispār domāt, un, ja es saku vispār, es arī domāju vispār. Ķīnas ābeci atšifrēju, vai ne.
Nē, protams, ka ne. Jo visa sāls un visi suņi, kaķi un kas tik vēl ne ir aprakti citur, - tagad man vienaldzīgas kļūst arī tās situācijas, kurās es varu kaut ko mainīt. Man ir slinkums. Man ir vienalga.
Es tur neko nevaru padarīt. Piedod.
|
23:33
Atzīstu, man gribas, lai mani pasargā, lai par mani uztraucas, bet tieši tāpat, kā man ir slinkums uztraukties par lietām, kuras nevaru mainīt un arī par tām, kuras varbūt varu, citiem ir slinkums, nav gribēšanas uztraukties vai vēlēšanās mani pasargāt, un es pati jau nu to noteikti nedarīšu. Rīkle sāp un pirksti ir sakodīti, bet kuram gan tas rūp.
Jūtu, ka nevajag iet uz vannasistabu, bet pārāk viss iekšā spiež.
|
|
|