|
|
|
Februāris 17., 2006
01:07 - .virsraksts.
Pēdējā laikā arvien vieglāk pateikt, ka ai, pofig. Vieglāk un ātrāk, vēl ātrāk, vēl vieglāk, divreiz ātrāk un divreiz vieglāk.
Mūzika: Deine Lakaien - Into My Arms
|
01:55 - .gone with the wind, the hair, i mean.
Varu saderēt, ka neviens man neticēja, kad es teicu, ka apgriezīšu matus, bet šoreiz es piedošu, jo es pati arī tā īsti neticēju.
|
08:14 - .vidusmēra jaunieši.
Gudrs nekad nesaka, ka ir gudrs, tāpēc cilvēki, kas apgalvo, ka ir gudri, izraisa manī diezgan alerģisku reakciju (krampji pirkstos, un tā). Bet vai vidusmēra cilvēks tik tiešām neaizdomājas līdz tam, ka ir vidusmēra? Var taču pietēlot, ka tu esi aizdomājies, ja reiz tajā visa sāls. Lūk, es esmu aizdomājusies, ka varbūt esmu vidusmēra jaunietis, ā, nu, tad jau laikam neesmu vis, jo vai gan vidusmēra jaunietis aizdomāsies līdz tādai varbūtībai.
Sāku rītu, negribīgi izkāpjot no gultas, aizeju līdz virtuvei, uzvāru kafiju, saģērbjos, uzkrāsojos, kavēju transportu, kavēju savu appointment, gan svarīgu, gan ne tik svarīgu, ziemas aukstumā salstu, lekciju laikā gan neguļu, bet tikai tāpēc, ka neērti, skaļi un ja reiz esmu līdz turienei aizgājusi, varētu taču arī paklausīties, skolas bibliotēkā nodarbojos ar blakus lietām, smēķēju, alkoholu arī lietoju, no interneta esmu atkarīga, man patīk tērēt naudu, bet nepatīk strādāt, to visu jau esmu runājusi, nuja, esmu parasts vidusmēra jaunietis, šogad apritēs divdesmit, dzīvē nekas nav sasniegts. Nekādu reālu taustāmu (un pat ne tik taustāmu) labumu pasaulei neesmu devusi. Un tā nav nepamatota paškritika vai zema pašapziņa, kas runā caur manu muti. Es pieņemu, ka man vienkārši tā latiņa ir augstāk (kas gan nepadara dzīvi vieglāku, gh).
Tomēr labākais jautājums, ar kuru sākt piektdienas rītu ir, nevis, - kas ir vidusmērs?, bet gan - sarkanīgās acu ēnas vai zaļganās?
|
12:49 - .bezkauņas.
Es, protams, atvainojos, ka es tā uzdrīkstos un vispār, jā, bet manus matus nedrīkst aiztikt. Nedrīkst pieskarties. Aizliegts. Es aizliedzu. Vai tad es eju un visu laiku bakstos gar citu matiem, kaut ko piekārtoju uz savu roku, izdomāju pavirpināt svešas šķipsnas savos pirkstos? Ticiet vai nē, bet es tā nedaru, un es sagaidu tādu attieksmi arī pretī. Nākamreiz sitīšu, goda vārds. Sitīšu nedomājot.
Bet citādi viss ir baigi labi, mamma grib mani nolīgt darbā. Es gribu saldējumu.
Mūzika: Cesaria Evora - Sangue De Beirona
|
19:38 - .this is the new shit.
Shout Out Louds - Please Please Please
|
|
|