|
|
|
Janvāris 10., 2006
12:57
Kaut kādas hormonu vētras laikam mani piemeklējušas, nudien.
Mūzika: Laurie Anderson - Coolsville
|
21:00 - .mācīties ir nūģiski, paziņoja ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) spiidala un apsēdās man pretī.
Interesanti zināt, kurš ir pagrieziena punkts, kad tas pienāk, kad tas ir bijis. Vai tas ir kāds notikums pagātnē, ne pārāk senā, vai tas ir mirklis, kad sāc par to domāt, vai arī tas ir kaut kas tik netverams, ka pavisam noteikti nav ne tad, kad par to domā, ne tad, kad šķiet - te nu tas ir, tagad, te un tagad. Bet varbūt tas ir tad, kad tu nospļaujies par visiem punktiem un par visu to, kas seko pēc tam.
Nekas nav noticis, nekas nav mainījies, mācīties ir nūģiski, man vairs negaršo saldumi, ēst vispār ir pretīgi, esmu atdzērusies caffe mocha's un karstās šokolādes, nopirku melno tēju, dzeru melno kafiju, gatavojos nūģoties, pretojos kārdinājumam skatīties Sex & The City, mirstu no baudas, klausoties Return uz austiņām. Tā, ka skaņa izskrien caur mugurkaulu un tad uz pirkstiem, gan roku, gan kāju, tad līdz matu saknītēm un acu plakstiņiem.
Drīz jau atkal būs viss pa vecam - es skatīšos savu seriālu, nedomājot par lietām, par kurām negribu domāt, es turpināšu dzīvot. Tagad esmu mazliet apstājusies.
Ak Dievs, tā dziesma mani nogalinās.
Mūzika: Deine Lakaien - Return
|
22:30 - .nostaļģija.
Sāka skanēt Haddaway - What Is Love, un atcerējos laimīgos, bezrūpīgos bērnības gadus (nu, cik man varēja būt, - seši gadi varbūt), gulēju gultā, pusaizmigusi dzirdēju, kā skan tantes magnetofons, visi deviņdesmito sākuma hīti, zināju katru kaseti no galvas - kura dziesma pēc kuras skanēs. Pilnīgi vai skumīgi sametās.
(Te varbūt vēl var dabūt.)
|
|
|