Vakarnakt, ap pulksten vieniem, atskan mans vārds mammas sašutušajā balsī. Manas smadzenes sāk drudžini darboties - ko es atkal esmu [vai neesmu] izdarījusi, ka viņa tādā nakts stundā [kad es esmu cītīgi iegrimusi grāmatā] mani sauc...
Un tad viņa sāk smieties, ienāk manā istabā un smejoties izdveš, ka bija taču nopirkusi man dāvanu sakarā ar skolas beigšanu :D
Dāvanu ir grūti aprakstīt, bet man ļoti patīk un ir tiešām skaists, dekoratīvi-praktiski pielietojams priekšmets. Divi priekšmeti. Divi vienā. Jums nav jāmin :)

Par sievietēm runā, ka viņas spēj darīt daudz darbus vienlaicīgi - runāt pa telefonu, vīlēt nagus, lasīt grāmatu, sapņot par ceļojumu, gatavot ēst, elpot, staigāt un tajā pašā laikā ar vienu aci šķielēt pa logu, kas par vīriešiem pa ielu pastaigājas...Bet kāpēc tad es nevaru, braucot ar mašīnu, darīt tāpat? Es nevaru sēdēt pie stūres, pētīt, no kuras puses brauc mašīnas un kur tās nogriežas vai nenogriežas, piespiest sajūgu, pārslēgt ātrumu, atcerēties, kurš ir bremžu pedālis, skatīties gājējus, ievērot kaut kādas apmales un sasodītas ass līnijas, kuras ir tik izbalējušas, ka es pat ar savām nospodrinātajām brillēm nevaru tās saskatīt, UN visam piedevām vēl - atšķirt labo no kreisās puses!