|
|
|
Maijs 1., 2005
19:00 - .man laikam slimība kaut kāda.
Nedēļas nogales izklaides man ir atstājušas jauku dāvaniņu - aukstumpumpu nav ko vējā bučoties.
Parasti man tādi prieki gan iet garām. Tagad jādzer pa vienu mutes
kaktiņu, smieties no sirds nevar - lūpa vēl pārplīsīs, un vakar bija
arī jārunā pa vienu mutes kaktiņu kā tādam slepkavam maniakam.
Slepkavas maniakus pieminot, piektdien man gadījās piedzīvot šķietami jauku sarunu ar sirmu večuku. Nu tā, ap 60 bet tikpat labi - ap 50. Dodos uz pieturu, pamanu, ka viens večuks vecis skatās uz mani un baigi smaida. Tāks, kas tad šitajam aiz ādas? Piedzēries?
es domāju. Uztaisu nopietnu ģīmi un nostājos labu gabaliņu no viņa cik
jau nu pieturas plašumi atļauj. Večuks neliekas kautrēties, pienāk klāt
pavisam tuvu un sāk apdziedāt manu skaistumu un jaukumu. Man, redz',
esot apburošs smaids, mati kā princesei, vai viņš drīkstot mani par
Melno Princesi saukt? No manis starojot pozitīva enerģija aha, aha, un kur tad palika zīlnieces teiktā melnā aura? un viņš esot tik laimīgs cilvēks, tik dzīves pieredzējis, pasaules cilvēks, pasaules biznesmenis hmm, biznesmeni, ko tu darīji tik nesaskanīgā apģērbā trolejbusa pieturā ar sadauzītu nošku? Viņš nespējot savos panākumos un laimes formulā, kuru viņam sniedzis viņa tēvs un viņa tēvam - tēva tēvs, nedalīties ar citiem.
Krietnu laiciņu pēc tās sarunas es gāju smaidīdama, bet tagad gan man
šķiet, ka tam večukam bija novirzes. Kāpēc gan citādi viņš būtu
telefonnumuru apmaiņu prasījis, lai es piezvanot viņam, kad man ir
skumji?
Mama mia, kuda mir katjitsa, m?
Mūzika: Beverly Klass - Temple
|
23:39
Es te par pilnīgi pašsaprotamu esmu pieņēmusi, ka piektdien uz skolu nebūs jāiet, bet ja nu pēkšņi - aplauziens - un ir jāiet? Tas būtu bēdīgi...
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |