|
|
|
Jūnijs 22., 2004
01:52
Es pārtapšu par bruneti. Vairs nevaru. Kaut kas jāmaina. Ik pa laikam kaut ko sevī pamainīt - gluži tāpat kā elpot. Tikai jāpiespiež, lai tā friziere mani pieņem.
He he..atceros, kā reiz man bija uznācis besis (nu..tāds riktīgs), tad vēl es biju ārā salijusi, iegāju vannasistabā, skatījos spogulī un nošņāpu sev dažas šķipsnas uz pieres. Reiz ķērusies klāt, nevarēju apstāties, un beigās mani mati bija uz pusi īsāki nekā sākumā. Uz pārsteigtiem jautājumiem smaidīga atbildēju, ka man apnika garie mati. Kad friziere manu mākslas darbu ieraudzīja, pavēlēja man nekad vairs negriezt pašai savus matus. :)
Būs viņai tagad jāpiedraud, ka ķeršos pie šķērēm, ja viņa mani labi drīz nepieņems. :)
Mūzika: Sound Lover - Run Away
|
11:55 - lab"rīt"
Vēlu eju gulēt, lai vēlu varētu celties.
Laikam aizmigu ar visu grāmatu. Ir labi aizmigt, nedomājot par to, ka
vajag aizmigt. Ir labi pamosties un atklāt, ka vēl var pagulšņāt, ka
nekur nav jāskrien. Žēl tikai, ka nav neviena, kas pienes brokastis,
bet uz tādu bonusu jau arī cerēt var tikai tad, kad pats esi galīgi
slims (un ja mājās ir kāds, kas var uztaisīt un pienest un nav pārāk
slinks, lai to darītu). Nu labi, tas jau ir tik pompozi, ka es to
patiesībā nemaz nevēlētos. Labāk tā, kā ir.
Ko es te runāju vispār..
Kur mana kafija?
|
15:27
Es vairs nekā negribu.
Mūzika: Placebo - Protect Me from What I Want
|
16:26 - Ja nekā labāka nav...
Aiz bezdarbības cilvēks var izdarīt whiskautko. Mierīgā garā tupēju uz balkona un tēloju skursteni, kamēr man sāka griezties galva. Atspiedos pret palodzi, uznāca kārdinājums paķert saulīti. Nu ko - domāts darīts. Krekls un bikses noderēja kā balkona šķirbu aizbāzeņi; pagulēju kādas 30 min. Nezinu, vai būs labums. Saule pret mani ir sazvērējusies - es vai nu apdegu kā vēzis, vai nu palieku tikpat bāla.
Dienas turpmākais plāns (varētu ar kādu saderēt, ka kaut kas atkal nojuks\ es diez ko nepārdzīvošu) - nodot grāmatas bibliotēkā, and the best part - mani gaida negludinātu drēbju Himalaji.
Jūs visi tagad mokaties nevaldāmā skaudībā, vai ne? (sakiet "jā", sakiet "jā"!)
---
Zvans pie durvīm. Divas sievietes.
-Labdien!
-[es apstulbusi] Labdien..
-Mēs tikko parunājām ar jūsu kaimiņiem un gribētu arī ar jums parunāt par kādu interesantu jautājumu..
-[esmu appludinaajusi kaimiņus? iemetu kūpošu cigareti kaimiņu balkonā?]
-[viņa izvelk mazu zilu grāmatiņu]Mēs runājām par Bībeli..
-[ko lai saka? ko lai saka? ko lai saka?] Eeem...es nedomāju, ka..tā... būtu.. laba.. doma.. [:/]
-[viņa samulsusi]Nu labi..varbūt mēs varam jums iedot šo..[pasniedz man bukletiņu "Vai jūs vēlaties labāk iepazīt Bībeli?"]
-Paldies..
|
23:07 - pie okeāna...
Es nesaprotu, kāpēc mēs ar muteri tā kasamies. Viņa mani bez jebkādas
žēlastības mēģina palikt zem savas tupeles. Es neciešu, ka man tā kāpj
uz galvas, bet es viņai neko nevaru padarīt. Viņas prasības mani dzen
stāvus kapā. Ir slikti, ja es sēžu mājās, un ir slikti, ja es kaut kur
eju. Es jau tā cenšos.. Bet tad vēl viņa nāk un mēģina mani pataisīt
par pavisam cilvēku. Viņa grib, lai es esmu tāda, kā viņa. Un tad vēl
aizrāvusies ar saviem Svara Vērotājiem tā, ka man tagad ir jāmēra viņas
drēbes. Tiklīdz es kaut ko ēdamu iebāžu mutē, tā atskan kaut kas
pārmetošs no sērijas -vai-tad-tu-tikko-neēdi-?-. Abi ar brāli jau ir
iepraktizējušies man piekasīties tiklīdz pārrodas mājās. Viens solis
pār slieksni un sākas mūžīgie jautājumi. Ja nagu lakas noņēmējs ir
beidzies, vainīga esmu es, ja ir pazudis mammas melnais krekliņš,
vainīga esmu es, ja linolejs dīvaini stāv, vainīga esmu es, ja panna ir
netīra, vainīga esmu es, ja tualetē ūdens slikti laižas, vainīga esmu
es, ja ap sālstrauciņu ir izbiris sāls, esmu to speciāli izbārstījusi.
Ja vien kāds zinātu, cik stipri man vajag savaldīties, lai es nesāktu
kliegt. Citreiz tiešām liekas, ka pašnāvība būtu vienīgais veids, kā
likt viņai saprast, ka es esmu tāda, kāda es esmu.
Varbūt es viņai pārāk atgādinu senci, kurš nodzērās? Nu ja.. visi vienmēr ir apgalvojuši, ka es esot tēva meita..
Ja vien kāds zinātu, cik ļoti es vēlos tikt prom no šejienes. Prom no
viņas. Viņa mani dzīvu ēd nost. Es gribu prom no šejienes. Tālu, tālu
prom. Man tā būs laimīgākā mūža dienā, kad es šķērsošu Latvijas robežu
uz neatgriešanos. Kaut kur pie okeāna.. Pireneju pussalā.. Tādos
pesimisma brīžos tas mani notur. Doma, ka kādu dienu es aizbraukšu
prom. :)
Garastāvoklis:: braiana balss apbur..
Mūzika: Placebo - The Bitter End
|
|
|