|
|
|
Jūnijs 22., 2004
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) f | 23:07 - pie okeāna...
Es nesaprotu, kāpēc mēs ar muteri tā kasamies. Viņa mani bez jebkādas
žēlastības mēģina palikt zem savas tupeles. Es neciešu, ka man tā kāpj
uz galvas, bet es viņai neko nevaru padarīt. Viņas prasības mani dzen
stāvus kapā. Ir slikti, ja es sēžu mājās, un ir slikti, ja es kaut kur
eju. Es jau tā cenšos.. Bet tad vēl viņa nāk un mēģina mani pataisīt
par pavisam cilvēku. Viņa grib, lai es esmu tāda, kā viņa. Un tad vēl
aizrāvusies ar saviem Svara Vērotājiem tā, ka man tagad ir jāmēra viņas
drēbes. Tiklīdz es kaut ko ēdamu iebāžu mutē, tā atskan kaut kas
pārmetošs no sērijas -vai-tad-tu-tikko-neēdi-?-. Abi ar brāli jau ir
iepraktizējušies man piekasīties tiklīdz pārrodas mājās. Viens solis
pār slieksni un sākas mūžīgie jautājumi. Ja nagu lakas noņēmējs ir
beidzies, vainīga esmu es, ja ir pazudis mammas melnais krekliņš,
vainīga esmu es, ja linolejs dīvaini stāv, vainīga esmu es, ja panna ir
netīra, vainīga esmu es, ja tualetē ūdens slikti laižas, vainīga esmu
es, ja ap sālstrauciņu ir izbiris sāls, esmu to speciāli izbārstījusi.
Ja vien kāds zinātu, cik stipri man vajag savaldīties, lai es nesāktu
kliegt. Citreiz tiešām liekas, ka pašnāvība būtu vienīgais veids, kā
likt viņai saprast, ka es esmu tāda, kāda es esmu.
Varbūt es viņai pārāk atgādinu senci, kurš nodzērās? Nu ja.. visi vienmēr ir apgalvojuši, ka es esot tēva meita..
Ja vien kāds zinātu, cik ļoti es vēlos tikt prom no šejienes. Prom no
viņas. Viņa mani dzīvu ēd nost. Es gribu prom no šejienes. Tālu, tālu
prom. Man tā būs laimīgākā mūža dienā, kad es šķērsošu Latvijas robežu
uz neatgriešanos. Kaut kur pie okeāna.. Pireneju pussalā.. Tādos
pesimisma brīžos tas mani notur. Doma, ka kādu dienu es aizbraukšu
prom. :)
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |