man nebija nekāda bloka, jo es vienkārši sapratu, ka cilvēks ir nodzīvojis garu un krāsainu mūžu (81 gads, for fuck sake!), pēdējo pusgadu dzīvojis visnotaļ sāpēs un nomiris miegā meitas un mazmeitas pavadībā - perfektāku aiziešanu vēlēties pat es nevarētu. tad nu nafig raudāt un bēdāties.
var jau būt, ka arī tā nav analītiska pieeja, bet nu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

varbūt to var nosaukt par ļoti mierīgu emocionālu pieeju :) nav jau vienmēr par visu jākrīt histērijā, after all.

(Reply to this) (Parent)