Ezīša personīgā miglas ieleja

Ir baisi forši pēc kārtīgi norukātas dienas bibliotēkā, braucot mājās salīt līdz vīlēm un tad ietīties mīkstā halātā un dzert karstu tēju.
Un vēl man ir aizdomas, ka manas iesnas arī domā, ka viņām patīk...

Iet šodien kā mazais traktors. Izskatās, ka visu dienu gulējis un krājis spēkus (nācu vakarā mājās, izlīda no gala istabas krietni samiegojies), lai tagad varētu jandalēt. Pat ēšanai gandrīz laika nepietika. Bet tikai gandrīz.
Skrienam uz riņķi kā driģenes pārdozējuši smagā apmērā.
Gribam spēlēties ar auskariem un kaklarotām, arī ja tās vēl nav uz plauktiņa/skapīša, bet ap kaklu un ausīs.
Skrāpkociņš pagriezts pilnīgi otrādi un pirksti, kas kustās pa klaviatūru noteikti ir jānoķer, par kursoru pat nerunājot.

Ieskatoties patversmes mājaslapā, tur pie Grietas un viņas brālīša bildes dzeltenā smaidīgā sejiņa.
Tātad kādam iepaticies arī viņas brālītis. Forši.

Un mazais žēlā paskata runcītis, kurš pirmais aizķēra manu skatu tieši šīs patversmes mājaslapā, arī ticis pie smaidīgās sejiņas.
Tātad arī atradis mājas.

Lai puikiņiem labi klājas. Prieks, ka atrodas saimnieki :)