Ezīša personīgā miglas ieleja

Gulēt gājām kopā, agri no rīta, kad bija sajūta - nu gan prezentācija ir teju vai gatava.
Un tad viņa ņēma un iespruka zem segas teju kā tādā aliņā, iekārtojās un murrāja, murrāja, murrāja.
Tā kā līdz galam tomēr tā arī neiemigu, visas tās stundas, ko pavadīju snaužot, jutu mazas ķepiņas, mazu purniņu un murr, murr, murr, kas ik pa laikam pārkārtojās ērtākai murrāšanai.
Tik mīļi...