Ezīša personīgā miglas ieleja

Vispār tie, kas skrien iesniegties pirmajā dienā, pirmkārt, pakāš dārgās miega stundas, ja gri būt pirmie rindā, otrkārt pakāš pusi dienas, lai kurā rindas galā iestātos, un, treškārt, patērē daļu savu nervu, regulāri pārbaudot, vai gadījumā no sarakstiem vēl nav izkrituši.

Man patīk mazliet citādi. Pēdējā diena. Divas stundas pirms beigām. Rindu nav, problēmu nav, nervu šūnas arī ietaupās, jo, kamēr tiec mājās, ir jau pienākusi liktenīgā stunda, pēc kuras vairs nepieņem pieteikumus. Tad atliek vien iečekot attiecīgo weblapu, mierīgi konstatēt, ka esi budžetā visās savās izvēlētajās programmās un aizmirst par visu šo pasākumu līdz reģistrācijas datumiem.

Me be student again. Laikam pat jūtos visai neslikti. Redzēs kā būs pēc trim gadiem.