Ezīša personīgā miglas ieleja

atmest visam ar roku, pasūtīt visus pie velna un ierakties nenormālā, toties ļoti siltā, mīkstā, ērtā un tādā-ko-negribas-pamest egoisma dūnu pēļu kaudzē, iekāŗtoties tur uz palikšanu?
Uzcelt apkārt sētu, kurai vienā pusē būtu es (un visticamāk vēl kāds tieši viens) un otrā pusē visa pasaule ar savām bezjēdzīgajām problēmām?

Varbūt man ir apnicis viņas risināt un ikreiz atdurties pret to, ka tas nav atrisināms vai arī, pat ja ir, ne es esmu risinājums.
Neesmu vāciņš visiem podiņiem. Nekad neesmu bijusi. Vispār neesmu vāciņš. Esmu podiņš un viens podiņš visiem vāciņiem neder nepavisam.

Cilvēki man apkārt droši vien domā, ka esmu tāda nekāda, man viss vienalga (Vot, šito ne tikai domā, bet arī saka), iespējams, notur mani par bezjūtīgu bezemociju radījumu, kurš kaut ko dara tikai tāpēc, ka... ē, nu velns un varbūt viņa pati vien zina to, kāpēc to dara. A ko man darīt, ka es vienkārši jūtu citādāk? Ja pieķeros, tad līdz galam un dziļi. Var jau būt, ka problēma ir tā, ka pieķeršanās fakts tā arī paliek manī, nemāku es to dabūt no sevis ārā. Es zinu, ar to man pietiek. Stulbi, ka citiem nepietiek ar to, ka reizēm pasaku - jā, ir. Viņiem vajag regulāŗus verbālus, vizuālus, materiālus, fizikālus un kādus vel tik ne pierādījumus.

Droši vien, ka nav vērts sūtīt ieskrieties visu pasauli. Vieglāk ir iet ieskrieties pašai. Kurš izšaus no starta pistoles? Vēlams gaisā, ne manā virzienā.