Mežģīnes - 2. Februāris 2011

Vēroju no malas kā divi paziņas uz lieveņa sēdēdami mēģina izdomāt, kur viņi varētu uzspēlēt pieaugušajos, kamēr mans ķermenis aizmidzis mētājas turpat blakus. Laikam jau biedri bija kaut ko izdomājuši, jo nākamais, ko atceros - es joprojām novērotāja statusā, bet mans aizmigušais ķermenis atrodas blakus paziņām gultā. Kad biedri sāka ķerties viens pie otra drēbju kaislīgas nolikšanas, sapratu, ka nebūtu ētiski viņus vērot un, ka izpaliks arī estētiskais baudījums (neīstie cilvēki) - pamodos - ķermenī, kas pirms tam bija aizmidzis mētājies blakus, pie tam brīdī, kad maniem gultas biedriem 'viss notiek', un pamodos vēlreiz, jo sadusmojos par to, ka ieguvu iespēju visu apskatīt tuvplānā.
Sapņa pirmavoti: Cibas lasīšana + "Spartacus: Blood and Sand".

9.15 no rīta konstatēju, ka vilciens nokavēts un uz attālo darba vietu netieku - viens auto jau aizbraucis un otrs pills, bet kabinetā nīkt nav vērts, izdomāju, ka lietderīgāk dienu pavadītu darām citas, ne mazāk patīkamas lietas. Protams, ka sperot kāju laukā no darba ēkas, ievēroju, ka mašīna, kas pilna ar kolēģiem vēl ceļā nav devusies, tāpēc, lai īpaši nenozīmētos, izgāju otrā pusē uzpīpēt. Pēc 1 cīgas kolēģi joprojām drūzmējās ap mašīnu, tāpēc izlēmu, ka viņiem par manu brīvsoli īpaši nesatrauksies, devos garām uz māju pusi. Protams, ka pa ceļam man bija jāsatiek vēl citus kolēģus, bet visbūtiskāk, ka uzskrēju arī priekšniekam, kurš, izdomāja, ka šodien ir īstā diena, lai aprunātos. Rezultātā ir sabiruši pietiekami daudzi un dažādi darba uzdevumi, ja paveiksies, tad uz mājām vienalga varētu tikt ātrāk kā parasti.
Man nav pretenziju pret strādāšanu, man besī čakarēt prātu, pārslēdzot relejus no 'kā es šodien sevi palutināšu...' uz 'code defensively'.