Mežģīnes

Vakar tā arī neaizgāju uz sevis rīkoto pārtiju.

Un attcerējos, ka pa nakti redzēju vienu un to pašu sapni trīs reizes, katru reizi ar nelielām variācijām, bet sižets vien un tas pats, bet kāds - neatceros.

Vēroju no malas kā divi paziņas uz lieveņa sēdēdami mēģina izdomāt, kur viņi varētu uzspēlēt pieaugušajos, kamēr mans ķermenis aizmidzis mētājas turpat blakus. Laikam jau biedri bija kaut ko izdomājuši, jo nākamais, ko atceros - es joprojām novērotāja statusā, bet mans aizmigušais ķermenis atrodas blakus paziņām gultā. Kad biedri sāka ķerties viens pie otra drēbju kaislīgas nolikšanas, sapratu, ka nebūtu ētiski viņus vērot un, ka izpaliks arī estētiskais baudījums (neīstie cilvēki) - pamodos - ķermenī, kas pirms tam bija aizmidzis mētājies blakus, pie tam brīdī, kad maniem gultas biedriem 'viss notiek', un pamodos vēlreiz, jo sadusmojos par to, ka ieguvu iespēju visu apskatīt tuvplānā.
Sapņa pirmavoti: Cibas lasīšana + "Spartacus: Blood and Sand".

Atkal lasīju sēnes Irbenē, pēc tam piedalījos Gabriela kāzās - viņš apprecēja meiteni, kura nāk no ietekmīgas ģimenes.

Šonakt sapnī lasīju grāmatu, un tur bija rakstīts: "Nestāsti nevienam to, ko nevari uzticēt sev". Tur bija sarakstītas daudzas interesantas lietas, kuras, diemžēl, neatceros.