Domubiedri

Ja es pētītu vīrusu izplatību, es izmantotu tādus pētījuma objektus kā es - cilvēkus, kas strādā attālināti, daudz laika pavada mājās, un ar limitētu ekspozīciju publiskā telpā. No mūsu divu cilvēku mājsaimniecības nepārprotami var secināt, ka darbs klātienē ir nepārprotams līderis saslimšanas gadījumu izraisīšanā. Ar diezgan lielu atrāvienu otrajā vietā ir grupu sporta nodarbības. Te gan varētu būt zināma saistība ar konkrēto sociālo burbuli, bet pagaidām individuālās tikšanās, mājas ballītes un ēdināšas vietu apmeklēšana vispār nekādi nepapildina saslimšanas statistiku.

Mani drusku pārsteidz, ka es esmu sācis slimot, pat ja simptomi ir visai minimāli, bet es iespējams varu izdarīt arī visai ticamu minējumu par iemesliem. Man gribētos domāt, ka cilvēki apzināti nenāk slimi uz sporta nodarbībām, pat ja man tam nav pierādījumu, bet nākt slimiem uz darbu man šķiet diezgan sociopātiski, ja nav nekādu šķēršļu attālinātam darbam. Es nevarētu nopietni to pārnest cilvēkiem, kas strādā stroikā vai zivju rūpnīcā, bet ofisa planktons ar internetu un datoriem gan varēja savākties. Tam nav citu šķēršļu, kā tikai tie, kas ir galvā.

No reklāmas: Simtiem cilvēku iecienīts krēms!

Man ir notrulinājusies sajūta par self pity, bet nez kādēļ šķiet, ka šī varētu būt diezgan laba dziesma. No sākuma mani aizkaitināja frāze par abstrakto aizgājušo personu, bet reabilitēja sevi pie brūkošām impērijām un pasaules nepastāvīgumu kopumā.

https://www.youtube.com/watch?v=59wcc2Ml-yk

Ar sazvērestības teoriju sociālajiem iemesliem viss it kā būtu skaidrs.
(https://www.youtube.com/watch?v=R_8a3pMog8g)

Bet man liekas interesanti tas, cik ļoti mēs varam uzticēties paši savai realitātes sajūtai. Viens ir kaut kāda demence, kad ķermenis, ieskaitot smadzenes, ir jau sabrūkošā stāvoklī, kā tas attēlots The Father ar Hopkinsu. Bet pilnīgi vesels organisms kainda arī nav pasargāts no tā. Parasti uz cilvēkiem, kas aizraujas ar sazvērestību teorijām, skatās kā uz defektīviem, bet visa cilvēka prāta konstuētā realitāte ir abstrakcija uz abstrakcijas vairākos slāņos. Un ja mēs ticam zinātnei, politiķiem, ziņām un tā tālāk, tas nav galīgi absurdi, ka cilvēks var ticēt tam, ka kaimiņš ir citplanētietis tik pat lielā mērā, kā faktam, ka ASV ir uzbrukusi Irānai. Drošvien kaut kā sarežģīti var izskaidrot, kāpēc pēdējais kļūst par objektīvu faktu, bet pirmais ir tikai fantasms, es tikai saku, ka individuālas apziņas līmenī abas šīs īstenības var šķist vienlīdz patiesas, jo balstās tajos pašos bioloģiskajos mehānismos.

Pamanīju, ka Bugonijai pārmet oriģinalitātes trūkumu. Vēl šo to, bet arī oriģinalitātes trūkumu. Jāsaka, ka es īsti nedalu šo viedokli, kamēr tas nav brutāls plaģiātisms, un man nav informācijas, ka šis būtu tāds gadījums. Filma tomēr ir kaut kas vairāk par vienu ideju. Zināt es, protams, nevaru, bet es mazliet šaubos, ka es būtu ļoti nogarlaikots, skatoties Bugoniju, ja es būtu redzējis korejiešu filmu. Nedomāju, ka es esmu liels zaudētājs arī no tā, ka es esmu redzējis tikai Reservoir Dogs. Pie tam Lantims, atšķirībā no tā laika Tarantino, nav nekāds uzlecošais saulesstariņš, un ja viņam ir šķitis, ka šobrīd ir laiks uzfilmēt Bugoniju - so be it.

Bet kopumā man patika Bugonija. Es nezinu, kuru Lantima filmu es liktu uz pjedestāla augstākā pakāpiena, bet šī bija ļoti ok. Iespējams pie vainas ir mana šī brīža sajūta par pasauli. Man tīri labi patika trīs (vai varbūt četru) pasaules spēku attēlojums individuālos personāžos, iespējams visvairāk no visiem par dzīvi apjukušais Dons, kurš, protams, neteiks nē, kad viņam piedāvā brīvību, pat ja viņš nav spējīgs reflektēt par to, kas vispār ir brīvība kā tāda, un kas tieši viņam būtu brīvība. Bet visvairāk man patika filmas pašas beigas. Ja ir vēlēšanās, arī tām var piesieties par banalitāti un oriģinalitātes trūkumu, bet tieši tas, kā tas tika attēlots, man likās diezgan kruta. Tās beigas bija kā The Phoenician Scheme horeogrāfija filma sākumā. Loved it.

bet šo biju aizmirsis: http://klab.lv/users/dienasgramata/799980.html?nc=6 Kā es pavadīju Demakovu uz Indiju

šo pirms divdesmit gadiem atceros: http://klab.lv/users/dienasgramata/800268.html Vai jūs gribētu būt Čegevara jaunībā?

no noklausītajām sarunām: vakar biju Mūzikas akadēmijas jauno diriģentu skatē, visnotaļ lieliski, bet viens skaņdarbs (Mijo "Skaramušs") bija saksofonam ar orķestri, tas saksofonists tāds puika ar brillītēm un piesārtušiem vaigiem, aizpogājies līdz augšai (nezinu, ko tas nozīmē, bet izskatījās tieši tā) nopūš trīs daļas nonstopā, gabals sarežģīts, tur visu laiku mainās temps utt, tad ir starpbrīdis, kura laikā viņš jau ir foajē un saticis savu meiteni, dzirdu tikai, kā meitene viņam prasa: "Tu vispār redzēji, kur es sēdēju?"

TRAVELNEWS.LV Pētījuma dati rāda, ka 74% restorānu apmeklētāju izvēlas izmēģināt jaunas garšas, dodot priekšroku bagātīgām un interesantām kombinācijām. Visā pasaulē šobrīd ir novērojama pāreja uz drosmīgām, daudzslāņainām garšām, kam raksturīgs asums, izteikts skābums, kūpinājuma un fermentācijas elementi. Arvien biežāk tieši dārzeņi kļūst par ēdiena galvenajiem varoņiem. 60% restorānu apmeklētāju vēlas uzzināt vairāk par garšu un produktu izcelsmi, kā arī par pašiem šefpavāriem.

Ir dažādi viedokļi par saistību starp domāšanu un valodu. Es nosliecos tajā virzienā, ka doma var pastāvēt bez valodas, bet es arī saprotu, ka grūti novērtēt domu, kuru nav iespējams izteikt vārdiem.

Lai vai kā, es te nesen piefiksēju, ka mans iekšējais dialogs notiek divās valodās. Es varu sev izskaidrot kādēļ tā ir, bet tas tomēr bija neliels pārsteigums. Es vēl saprastu, ja es būtu attiecībās ar cilvēku, kurš nerunā latviski, un tad otra valoda būtu galvenais komunikācijas veids, bet manā gadījumā tā nav. Nekas cits neatliek, kā skatīties uz attiecībām plašākā kontekstā, un tur tiešām komunikācijas valoda bieži vien ir angļu. Te pat vairs nevar vainot tikai darbu. Arī izziņas valoda nu jau ekskluzīvi ir angļu, sākot ar vispārējām ziņām, beidzot ar specifiskām interesēm.

Es nojautu, ka šīs pārmaiņas ir diezgan neizbēgamas plašākā kontekstā, bet drusku negaidīju, ka tas skars mani individuāli, un tas ir noticis nosacīti strauji. Tādā ziņā, ka es mirt vēl netaisos, un ar šo pasauli komunicēšu vēl apmēram tikpat ilgi.

oi, šajā dienā pirms divdesmit gadiem es ierakstīju cibā:
"kad es nomiršu, jūs raudāsiet?"

un jūs atbildējāt

bet vispār es kaut kad šodien (vai vakar) izdomāju, ka varētu nostiprināt testamentā savu potenciālo reinkarnāciju (kāpēc potenciālo, es visai noteikti nepaspēšu izrauties no sansāras riņķojuma šīs atlikušās dzīves laikā, tā ka agri vai vēlu neizbēgami atgriezīšos) un noteikt deviņus gadus neizmest manas grāmatas un plates gadījumam, ja es piedzimstu atkal cilvēka izskatā

no noklausītajām sarunām (nekā daudz, tikai aprautas frāzes, kurās galvenais ir intonācija, nevis teksts, taču pamēģiniet iztēloties):
- kāds vīrietis iet pāri ielai un runā pa telefonu, apstājas, paceļ acis pret debesīm un satraukti kliedz: "Es saku - bļaģ! Es saku - pag, pag, pag!"
- pavisam jauns puisis ar meiteni ātri pamet RIMI, neko nenopirkuši un acīmredzami sastrīdējušies vai tuvu tam, dzirdu tikai pāris vārdus, ko saka meitene: "Bendžamins Natanjahu!" un pēc pāris sekundēm: "Es nevaru to atbalstīt!"

DELFI. Atvērtas attiecības nav tikai emocionāls izaicinājums – tās var būt arī fiziski un garīgi nogurdinošas. Atvērtas attiecības nozīmē ne tikai vairāk romantisku vai seksuālu partneru, bet arī ievērojami lielāku emocionālo ieguldījumu. Un, lai gan cilvēki izdzirdot vārdu "atvērts", iztēlojas brīvību, tomēr liela daļa šajās attiecībās tiek pavadīta savstarpējā saksaņošanā un neskaitāmās sarunās.

Es saprotu, ka neejot pilnā amish mode, nevar izvairīties no globāliem satricinājumiem, un pat ar visu amish mode no vietējiem idiotiem, bet tā vien gribās sapirkt ķīniešu saules paneļus, un izveidot kaut kādu pašpietiekamu komūnu maža ielokā.