Domubiedri

Black Mirror sestās sezonas otrā sērija objektīvi nebija laba... nu, kā nebija - tā bija laba sērija priekš kaut kāda American Horror Story - bet pēc trešās sērijas tapa skaidrs, ka es šo seriālu varēšu tālāk skatīties viens. Tā nebija pati skarbākā sērija, ko es esmu redzējis, bet diezgan tuvu. Es ceru, ka kvalitāte turēsies līdz sezonas beigām.

Es Roiju Čengu neesmu redzējis tik apjukušu kā intervējot Stephanie Kelton deilīšovā. Bet jā, monetārā politika un budžeta deficīts ir mazliet mulsinošs topiks, un es barely spēju sekot līdzi. Kas nozīmē, ka būs jāpainteresējas par tēmu vairāk, un viņa varētu būt cilvēks, kas varētu palīdzēt to saprast labāk.

Kas gan rada jautājumu, cik grāmatas būtu iespējams lasīt paralēli? Varu derēt, ka monetārā politika nav tāda tēma, kur tu vari vienā rāvienā izlasīt grāmatu, un šausmīgi daudz uzzināt. Tai pat laikā, es pieņemu, būtu iespējams turpināt attīstīt izpratni par citām tēmām. Tas tā jau dabiski notiek arī citos veidot.

Nesen tika atzīmēts, ka es cibā rakstu diezgan atklāti. Šī nebūs gluži atbilde uz šo piezīmi, jo es īsumā atbildēju uz vietas, bet varbūt pieminēšu dažas papildus lietas, ko, dejojot ballītē, ir grūtāk ielikt vārdos.

Pirmkārt, man neliekas, ka es rakstu atklāti. Rakstīt bez atslēgas ir apzināta izvēle. Es divas reizes esmu dzēsis cibu. Pirmo reizi, kad sapratu, ka tavu atklātību var izmantot pret tevi, un otro - saprotot, ka zem atslēgas var sarakstīt daudz sūda, un nedz zematslēga tevi pasargā no tā, ka tas tiks izmantots pret tevi, nedz kādam, ieskaitot tevi pašu, no tā kļūs labāk. Pat tad, kad man ir kaut kas ventilējams, man jāspēj šīs emocijas pārvērst domās, domas teikumos, un spēt par šiem teikumiem pēc tam atbildēt. Un es joprojām zem šī parakstos. Es, protams, paļaujos, ka ciba nav tviteris, un šo visu nelasa pieci tūkstoši random cilvēku, bet ja kāds random cilvēks pienāktu uz ielas, un konfrontētu mani par kādu cibas ierakstu, es būtu gatavs par saviem vārdiem atbildēt. Un runājot par atklātību - ir dažas lietas, par kurām es šeit hintoju, un daudzi cibiņi zina, par ko tieši, bet es par tām nerakstu for a reason. Un tā, manuprāt, nav atklātība. Es pat emocionāli būtu gatavs aizstāvēt savu pozīciju par šīm nepieminētajām lietām, bet es neredzu vajadzību mirt varoņa nāvē par dažām lietām. Piemēram, es neredzu ieguvumu no varoņa nāves, teiksim, Gazas sektorā, lai pierādītu savu pointu. Es domāju, ka dzīvs un brīvs es šai pasaulei vēl būšu noderīgāks kā krītot svētā mocekļa nāvē. I don't have Jesus vibes. Un es ceru, ka ir skaidri saprotams, ka es te runāju metaforās, nevis domāju actual nāvi.

Bet otrs "atklātības" iemesls, rakstīt kaut ko citu vai mazāk atklāti ir diezgan garlaicīgi. Es, protams, rakstu arī par filmām, retumis pieminu kādu sadzīvisku notikumu kā references punktu nākotnes sev, bet caurmērā es neredzu jēgu runāt par ēdienu, vai kādas interesantas pastaigas man ir bijušas ar suni. Reizēm sports, bet arī tur es mēģinu meklēt kaut kādu personības izaugsmi, ne tika daudz emocionālu notikumu atstāstu. Piemēram, Bali bija tādas piezīmes uz avīzes maliņas, kas ļautu atcerēties notikumu hronoloģiju, un atgādinātu par tām mācībām, ko ir devusi šī pieredze. Ar attiecībām, savukārt, es šobrīd spēju dīlot pašās attiecībās. Varu lieku reizi pieminēt un citiem ieteikt Agapi, kurai ir savi trūkumi, bet reizēm tur var izlobīt kaut ko vērtīgu. Visa pārējā ciba ir tāda terapija pašam ar sevi, jau atkal - saprast savas emocijas, pārvērst tās domās, domas teikumos, un vienkārši pierakstīt tos šeit. Ja nu kādam vēl ir interesanti. Neko ne no viena neslēpju, ne par ko specifiski nevēlos parunāt, ja kāds pienāktu klātienē, un kaut ko pajautātu, spētu atbildēt jebkura cilvēka klātbūtnē. Protams, arī ņemot vērā konkrētos apstākļus. Mēs te nesen vienā restorānā parunājāmies, gaidot savu teikaveju, un mūs te drusku nokaunināja, ka dažas lietas nevajag apspriest publiskās vietās.

Bet jā, es rakstu mazāk, jo man ir mazāk interesantu lietu ko teikt. Ne obligāti tāpēc, ka mana dzīve būtu kļuvusi šausmīgi garlaicīga, lai gan tur ir arī daļa no tā, bet arī tāpēc, ka visādas pārmaiņas vairs nenotiek tik strauji, un līdz ar to jaunu atziņu par dzīvi ir kļuvis mazāk. Cita starpā, lai kaut kas notiktu, kaut kas ir jākustina, un kopš septembra viss ir bijis diezgan stabili. Ja vien es nenopirkšu jaunu dīvānu par nesaprātīgi daudz naudas, kuras man šobrīd dīvānam nemaz nav, līdz Burnam nekādi dzīvi mainoši notikumi netiek plānoti.

Es nezinu, cik daudz es izlaidu pa vidu, bet Black Mirror sestās sezonas pirmajai sērijai bija pirmās sezonas vaibi. Es ceru, ka tas tā turpināsies.

Pēdējā laikā es to daru reti, bet reizēm es mēdzu gulēt drēbēs. Tur ir kaut kāda īpatnēja drošības sajūta. Šķiet, ka pēdējo reizi drēbēs es gulēju tad, kad biju pamodies naktī, un nevarēju vairs aizmigt. Tad es aizgāju pasēdēt uz dīvāna, pabakstīt datoru, un tad aizmigu vēl uz dažām stundām. Bet šī gulēšana drēbēs saistās arī ar depresīvām epizodēm, kad tu vienkārši gribi izslēgt sevi no pasaules. Drēbes tad kļūst kā drošs skafandrs, kad tu bezmērķīgi dreifē cauri stindzinošajam un bezgalīgajam vakumam.

Kāpēc es to atcerējos? Jo reizēm ir jāuzvelk drēbes, ja pie mums kāds paliek pa nakti. Kaut kā laikam ir pieņemts tomēr nestaigāt apkārt plikam. Un šonakt, pamostoties no sapņa, un ejot uz tualeti, cerot, ka tas palīdzēs atkal aizmigt, nācās apģērbties, un un sekundi apsvērt domu neģērbties nost. Tā bija ļoti racionāla doma, kurai emocionāli gribējās pretoties. Tas otrs ķermenis gultā ir ļoti mierinošs un pievelkošs, un drēbes ir diezgan kaitinošs šķērslis. Ar gulēšanu drēbēs gan būs jāsamierinās telšu sezonā, jo... mērenā klimata vasaras, bet tas būs drusku citādāk.

Bet tātad, cilvēks ir tāds dzīvnieks, kam patīk gulēt čupiņās, un tas viņam sniedz mieru. Es zinu visus stāstus par to, ka dažiem cilvēkiem ir grūtības pagulēt, ja gultā ir kāds cits. So many people, so many times. Bet tad kad šie vientuļie gulētāji tevi sāk grūst ārā no gultas, jo tu visu laiku mūc, jo tev ir karsti, vai aizmieg tev uz pleca, kamēr tu vēl baksti telefonu, nākas secināt, ka mēs visi esam tādi dzīvnieki, kam patīk būt čupiņās. Mēs visi piedzīvojam dzīves posmus, kad mēs ejam gulēt drēbēs, iespējams pat guļam belnžot griestos, vai kā citādi esam neirotiski nervu kamoliņi, bet arī tad mums tomēr gribās apkampt to pūkaino un silto lāci vai spilvenu, lai sajustu mieru.

Bet tad vēl no trešās puses, ja reiz cilvēkiem patīk gulēt čupiņās, kāpēc mēs aprobežojamies ar to vienu ķermeni sev blakus? Drošvien daudzi kādreiz ir dalījuši istabu ar brāli vai māsu. Izjutuši diskomfortu, paliekot hostelī ar citiem svešiniekiem. Izjutuši aizraujošu uztraukumu, guļot vienā kolektīvā teltī ar draugiem kādā ceļojumā vai festivālā. Scenāriji ir dažādi, bet es tā ar grūtībām spēju iztēloties scenāriju, kur guļot gultā, piemēram, vēl ar diviem cilvēkiem, varētu piedzīvot casual mieru un labu miegu. Lai gan es zinu dažus cilvēkus, kas jau gadiem sevi pozicionē kā poliamorus, es tiešām nesaprotu šos psihes mehānismus. To be honest - es ar viņiem par šo arī neesmu runājis. Un jā, es te no attiecībām ar otra cilvēka ķermeni veidoju priekšstatus par emocionālo tuvību. Un es pieņemu aizraušanos, iekāri, interesi par citiem cilvēkiem, esot attiecībās, bet es neuzskatu, ka tas obligāti nozīmē spēju veidot partnerattiecības ar vairākiem cilvēkiem. Tai pat laikā mani arī kretinē laukā, ka monogāmija a.k.a. ekskluzīvas attiecības ir jāuztver kā pašsaprotama lieta. Ir tomēr jāpasaka un jāvienojas, ka mēs te tagad būsim monogāmās attiecībās. Un ne tikai tāpēc, lai pēc tam nebūtu nevajadzīgu pārmetumu un pārpratumu, bet arī lai signalizētu otram - I think this shit is for real. Es joprojām atļaušos neticēt tradicionālai laulības institūcijai, pat ja kādreiz es izmantošu partnerattiecību tiesisko regulējumu, bet šīs vienošanās ir vajadzīgas - bez lieciniekiem, bez maģiskiem rituāliem, bez nolemtības sajūtas, ka tu nedrīksti kādreiz domāt un just citādāk. Bet akal jau, citi cilvēki un citi ķermeņi ir kaut kas cits. Tas var būt kaut kas mirklīgs, varbūt pat neaizmirstams, varbūt aizmirstams, varbūt kāds, ar kuru tu pēc tam uzturi ilgas un draudzīgas attiecības. Bet tad kad tu zaudē to vienu ķermeni sev blakus, pret kuru tu iespējams jau kādu laiku pat neesi izjutis iekāri, tas ir iespaidīgs pārdzīvojums. Es nezinu, kā ir citiem, bet man ir sajūta, ka cilvēkam emocionāli ir tikai viens bijušais. Jā, tur apkārt var dreifēt vairāki citi bijušie, varbūt tu pat ar viņiem vari uzturēt draudzības attiecības, vai varbūt pat neciest un necienīt viņus, bet ir tikai viens bijušais who matters. Un tajā es balstu savu pārliecību, ka var būt tikai viens esošais. The rest is just people you like or don't.

In unrelated news - according to Wikipedia, susurus mēdz saukt arī par miega pelēm. Ir grūti par to nedomāt, ziemā guļot zem segas. It makes total sense.

Starp citu, pirms dažām dienām noskatījos Vaildera cīņu Emirātos uz Ziemassvētkiem. The tall skinny guy who shittalks a lot. Kādreizējais neuzveicamais čempions zaudēja, nepieliekot pārāk lielas pūles tam, lai uzvarētu. Daļēji tas ir viņa stils, bet nu grandiozi zaudēja pēc punktiem. Un ja citādi viņš būtu stāstījis, ka viņam kurpes spieda, vai kādi citādi ārēji apstākļi traucēja gūt visu gaidīto un prognozēto uzvaru, tad viņš bija diezgan zen par šo zaudējumu. Tad sekoja too much information par to, ka viņam viss ir labi, naudiņa iekrāta, pats ar sevi mierā, un viss ko viņš tagad vēlas ir doties mājās svinēt meitas dzimšanas dienu. Un tā starp citu pieminēja, ka viņš ir bijis uz Ajevaskas ceremoniju, un tagad pasaule ir mīlestība. Kaut kas tiem bokseriem ir ar to psihedēliju. Taisons arī bīda kaut kādu adžendu par citām brīnumzālēm. Jūtjūbē ir kaut kāds Vice sižets par to vielu, kas Amsterdamā, šķiet, šobrīd ir legāla, vismaz jaunākā tās versija.

Anyway, es neesmu drošs, ka es baigi iespringtu braukt uz kaut kādiem džungļiem pie šamaņiem, bet konceptuāli es labprāt izmēģinātu Ajavasku. Tie stāsti par jocīgajām dzirām, dīvainajiem rituāliem un vemšanu ir pabriesmīgi, bet visi stāsti no cilvēkiem, kas šo ir izgājuši, ir diezgan pozitīvi, ja neteikt sajūsmas pilni. Es nedomāju, ka šī pieredze mainītu visu manu dzīvi, tā jau tāpat ir gana mainījusies, bet man kļūst interesanti. Ir, protams, tā īsā DMT versija, kuras nosaukumu es neatceros. Reporti par to arī ir jūsmīgi, lai cik biedējoši tas no malas neizskatītos. Tur vismaz nav jābrauc akurāt uz otru pasaules malu.

Cepties par sūdu laikam ir kaut kāda cilvēka psihes pamatvajadzība. Es biju dzirdējis šo apzīmējumu, bet beidzot iegūglēju, kas īsti ir "baltā galdauta svētki", jo apparently par to ir kipiš. Ja kādam ir tik daudz laika uz rokām, mums šobrīd aktualitātēs, piemēram, ir Lucavsala ar savu stadionu. Absolūti legit un neizsmeļams resurss priekš righteous anger. Pieslēdzas kādai Rīgas domes sēdes tiešraidei. It's fun, I promise.

Ok, es zināju, ka es eju uz filmu, kur "viss ir slikti", bet šis negaidīti trāpīja pārāk daudzās vietās vienlaicīgi. Tā ka bez piecām minūtēm varētu šo pieredzi apspriest ar terapeitu.

Vakar vakarā man pajautāja, vai es šodien iešu uz treniņu. Kontekstam - es svētdienas vakaru pavadīju traumās. Vakar saņēmu gala, gala lēmumu*, ka nekas lauzts man nav. Man jau šķita, ka es esmu drusku nomierinājies, un mēdzu neskriet uz treniņu akurāt ar kruķiem, bet var jau būt, ka tas ir pašapmāns, un visas manas rīcības apkārtējiem joprojām liek domāt citādāk. No trešās puses, ja jau mani mēdz saukāt par borderkolliju**, nevajadzētu būt pamatam domāt, ka kaut kas ir būtiski mainījies.

* Izrādās traumu dežūrārsta slēdziens var tikt pārbaudīts kaut kur centralizēti, un tad ir jāiet uz datamed.lv skatīties gala, gala lēmums.

** Ir mēmes par to, ka borderkolliju loģika lauztas kāja gadījumā ir - it's ok, I'll run it off.

Kad tikko parādījās iniciatīva taisīt kvalitatīvus latviešu seriālus, pieņemot, ka ir zināma korelācija starp kvalitāti un finansējumu, man tā šķita lieliska doma. Tagad šķirstot IR, kas ir medijs, kas ir pelnījis atsevišķu stāstu, pamanīju recenziju par kārtējo seriālu. Es ar mainīgām sekmēm spēju izsekot Spriņģes "seriāliem", bet ar latviešu kultūra patērēšanu man iet diezgan slikti, un seriāli noteikti ir pirmie, kas nonāk saraksta lejasdaļā.

Mana pirmā problēma būtu platforma, kurā viņus skatīties. Es varbūt neesmu tipisks vidējais latvietis, bet iespējams arī esmu, bet es pat par Netfliksu nemaksāju, par kaut kādiem vietējiem strīminga servisiem nemaz nerunāsim. Seriāli ķinī? You must be joking, right? Es te knapi spēju noskatīties visas pilnmetrāžas filmas, ko ķinī rāda, un es mūsu mājsaimniecībā vēl esmu tas, kurš iet uz kino. Es nestaigāju pa krogiem, es neeju uz visiem koncertiem pēc kārtas, un teorētiski man ir gana daudz brīvu vakaru, bet kaut kā ar visu to divas filmas nedēļā ir teju maksimums ko es no sevis varu izspiest, ja vien tas nav kaut kāds Riga IFF.

Par seriālu saturu laikam būtu pat lieki runāt, ja es neko no tā neesmu redzējis. Un šis arī nav tāds twitter hot take, tikai mani individuālo novērojumi un preferences. Gan jau globāli viss ir labi un pareizi, un es noteikti priecājos par jaunajiem likumprojektiem, kas ļaus piesaistīt papildus finansējumu no strīmingu platformām.

Lasot Rīgas Laiku, es grasījos rakstīt par vajadzību "redzēt" kara šausmas. Meanwhile es šonakt sapnī nošāvu cilvēku. Viņš mēģiāja ielauzties pa dzīvokļa durvīm, sure, bet tas bija diezgan cold-blooded. Man vienkārši bija pistole, viņš lauzās iekšā pa durvīm, un pēc ne pārāk sarežģītiem aprēķiniem es vienkārši pieņēmu lēmumu. Es nedomāju, ka tur ir liela disonance starp spēju kādu nogalināt un spēju parūpēties, bet kaut kā pēdējā laikā šīs abas puses tiek demonstrētas lieliem, trekniem, spilgtiem triepieniem. Tā arī nav pārāk jauna īpašība, jo es vēl no pusaudžu gadiem atceros apkārtējo reakcijas, ka man nebūtu principiāla tabū apēst cilvēka gaļu. A slaughter is a slaughter, un dzīvnieka sugai nav lielas nozīmes.