Mežģīnes

Tirgū zaļumu tantukam bōnusā atstāju vienu santīmu, protams, ka tieši tik daudz man pēc tam pietrūka pie gaļas stenda.
Tirgus bilance - pa nuļļiem.

Vilku uz darbu un konstatēju, ka nav ko pīpēt un ka ļoti gribās ēst.
Aizgāju uz veikalu. Aizmirsu nopirkt brokastis.

Protams, ka stulbi pukstēt par to sev uzkrauto atbildību, par kuru jau uzņemšanās brīdī skaidrs, ka tiks sagādātas papildus neērtības, bet tā sakrist tomēr nedrīkst - brīdī, kad mazam mēģinu paskaidrot, ka multeni "Mākonītis un mākonīte" skatīsimies vēlāk, jo mums ir lēns internets, pie durvīm klauvē Lattelekom ziemassvētku rūķītis pārstāvis ar brīnumainiem optiskā interneta pieslēgšanas nosacījumiem. Gribēju tam cilvēkam mēli parādīt, goda vārds, jo tad, kad ievācos, kaimiņiem optika jau bija, bet mums nekā + dzīvokļa saimniekam parādi lokālos kantoros, kā arī nauda maciņu nespiež nemaz, tāpēc aizsmērēts robs tika ar to, kas pa rokai gadījās. Nevajadzēja ne 1/2 gadam paiet, ka šie zirneklīši savilka savus tīklus un nu mēģina mūs pievilināt. Man ir 4 dienas pārdomām, ķemmes un pankūkas!!!

2h svaiga gaisa manam ofisa florai/faunai pielāgotajam orgānismam ir maķenīt par daudz. Šobrīd šķiet, ka 4h varētu būt nāvējošs daudzums.

Pankūkas, putras, zupas un ievārījumi!
Galīgi nav patīkami, kad KDE aiziet uzpīpēt dienā, kad viņu vajag kā ēst.

Nepietiek jau ar to vien, ka rakstot vienus papīru alpus, atklājas kļūdas jau padarītajā + gudrie cilvēki, kas situāciju varēja padarīt makten patīkamāku, uz e-pastiem atbild tikai tagad, kad termiņi min uz papēžiem, sagrūžot nākamos negaisa mākoņus.

Un piedevām, līdz ar saspringto darba grafiku nāksies gar degunu laist auroras (tās, kura borealis) medības.

( Lūk par ko es runāju (tur, dzeltenā naža miestā, šobrīd pie debesīm nav neviena paša mākonīša) )

Šodien braucu uz tālo ofisu, lai nosistu laiku, kolēģim palīdzot likt 3000 gabaliņu puzli, jo, pats par sevi saprotams, ka elektrības padevei jāpazūd tieši pēc manas ierašanās un jāatjaunojas 20 min pirms prombraukšanas.

9.15 no rīta konstatēju, ka vilciens nokavēts un uz attālo darba vietu netieku - viens auto jau aizbraucis un otrs pills, bet kabinetā nīkt nav vērts, izdomāju, ka lietderīgāk dienu pavadītu darām citas, ne mazāk patīkamas lietas. Protams, ka sperot kāju laukā no darba ēkas, ievēroju, ka mašīna, kas pilna ar kolēģiem vēl ceļā nav devusies, tāpēc, lai īpaši nenozīmētos, izgāju otrā pusē uzpīpēt. Pēc 1 cīgas kolēģi joprojām drūzmējās ap mašīnu, tāpēc izlēmu, ka viņiem par manu brīvsoli īpaši nesatrauksies, devos garām uz māju pusi. Protams, ka pa ceļam man bija jāsatiek vēl citus kolēģus, bet visbūtiskāk, ka uzskrēju arī priekšniekam, kurš, izdomāja, ka šodien ir īstā diena, lai aprunātos. Rezultātā ir sabiruši pietiekami daudzi un dažādi darba uzdevumi, ja paveiksies, tad uz mājām vienalga varētu tikt ātrāk kā parasti.
Man nav pretenziju pret strādāšanu, man besī čakarēt prātu, pārslēdzot relejus no 'kā es šodien sevi palutināšu...' uz 'code defensively'.

Viss, kā parasti, sākās jauki un skaisti.
Ministram atrādījusies, darba vietā cītīgi strādājot, padarīt paguvu arī to, kas bij' ieplānots. Atliek vien pēc tam savākt savu šakāļu devu no tā, kas palicis pēc lauvu mielasta pāri, un, ieturot pieklājīgu distanci no ministra kungu auto, ripināt atpakaļ uz civilizētāku vietu, lai pēc tam dotos uz kolēģu stikla būrīti un pie kafijas krūzes, galdā celt ievāktās kūkas, un nosmiet, ka pilnai laimei iztrūkst atrādīšanās tiem pašiem lielkungiem, sēžot jau šai vietā un ēdot viņu atstāto paiku. Protams, ka nemaz nepaspējām kārtīgi pasmieties, kā, šeku reku, visa svīta cēlā gājienā izgājusi apskatīt kambarīšos sēdošos zinātniskā darba darītājus. Tā nu mēs ēzdami, kofē dzerdami un smīkņādami pārlaižam negaidīto uzlidojumu. Pilnai laimei, kad viss riņķī apkārt šķiet noklusis, izdomājam, ka derētu iziet laukā pagrēkot, tāpēc sapucējamies, un, priecādamies par jauko sakritību, jautrā prātā dodamies laukā, lai kā reiz uzskrietu visam augsto amatpersonu un viņu vergu baram virsū, kas atvadīdamies, izdomājuši apmainīties pēdējām laipnībām tieši pie galvenās izejas. Diez vai tas ko glāba, bet vismaz uzpīpot aizgājām uz citu vietiņu kā parasti, lai netrāpītos atkal kādam svarīgam pa kājām. Tas, ka pēc tam uzskrienu vēl savam priekšniekam, u.c. par mani augstāk stāvošām personām, kas arī smīkņādami piemetina, ka es gan tā veikli esmu tikusi atpakaļ, liekas tikai likumsakarīgi.

Tā rīšana droši vien atmaksāsies tad, kad sen jau vairs nevajadzēs.

Upd. 28.01.2011. Tieši tā. Tagad ir atmaksājusies. Rīšana gan vēl nav beigusies.

Šujmašīnai jāsāk mest cilpas un ēst audumu šujot pašu svarīgāko - tērpu - pirms tam mēģinātie parauga gabaliņi tai nešķiet gremošanas vērti.

Lattelekom čaļi izdomājuši izbūvēt optiku arī mūsu mājā.

Būs vai nebūs?

Upd. Nebija

Protams, ka vajag nopirkt sildītāju, lai atnākot mājās konstatētu, ka beidzot uzsākta apkures sezona