Mani jaunākie novērojumi par koronavīrusu ir tādi, ka ir ārkārtīgi liela heterogenitāte jeb neviendabīgums. Ir valstis, kurās ir liela izplatība, un citās atkal ļoti maza. Bet arī valstu iekšienē ir ļoti lielas atšķirības, un ne tikai ASV, bet arī UK ir reģioni, kur nav neviena
mirušā.
Savukārt tiem reģioniem, kam nav paveicies, ir ļoti grūti prognozēt, kad infekcija
apsīks.
Citās ziņās ir par to, ka mirstība ir ļoti atkarīga no vitamīna D līmeņa. Tiem, kam ir lielāks deficīts, ir lielāka mirstība. To gan nevar tā vienkārši paredzēt, ka ar vitamīna D piedevām šo mirstību varētu samazināt, jo, iespējams, ka cēloņsakarība ir tāda, ka cilvēkiem ar sliktu veselību vitamīna D līmenis ir zemāks, nevis otrādi. Bet tomēr tas liek aizdomāties, vai stingrie pasākumi sēdēt mājās un nekustēties un nesaņemt saules gaismu nepadara mirstību vēl lielāku?
Jau ir pagājuši 2 mēneši, bet joprojām nekas daudz vairāk par šo epidēmiju nav noskaidrots. Jā, mēs tagad zinām, ka ventilatorus vairs tik daudz nevajag, un gandrīz nevienā vietā to nepietrūka. Bet citādi nav joprojām noskaidrots, vai stingrie karantīnas pasākumi vispār kaut ko dod, un ja dod, tad cik lielā mērā? Kādi ir galvenie infekcijas izplatības modeļi? Kāpēc ir tik liela heterogenitāte? Kādi ir plāni vai mērķa kritēriji karantīnas atcelšanai un kāpēc? Kādi līdzekļi ir visefektīvākie? Ja godīgi, pat par maskām nekas nav kļuvis skaidrāks, kā tikai tas, ka tās droši vien nedaudz palīdz arī tiem, kas nav mediķi.
Secinājumā var teikt, ka ir vērts apzināties, ka dabu kontrolēt ir ļoti grūti un šajā gadījumā pat zinātne ir bezspēcīga. Tāpēc vēl jo vairāk ir nosodāmi politiķu centieni stingri kontrolēt sabiedrību, jo šai kontrolei ir daudz mazāka ietekme nekā mēs varētu cerēt. Notiks tas, kam ir jānotiek un tad, kad tam ir jānotiek. Savukārt cena šai kontrolei ir ārkārtīgi liela, un mēs par to visi dārgi maksāsim. It īpaši pretīgi bija mēģinājumi ierobežot vārda brīvību un baiļu un politisku iemeslu dēļ apspiest ļoti vajadzīgu diskusiju par vēlamajiem vai nevēlamajiem pasākumiem.