| 10:42a |
strīds par olšūnu donorēm
Par sievietēm, kurām neļauj ziedot olšūnas. Es īsti nesaprotu, kur ir problēma? Vai tas, ka trūkst olšūnu donoru un ir daudz tādu sieviešu, kas gribētu ziedot, bet viņām to neļauj?
Tajā pielikumā manuprāt jau ir skaidri pateikts, ka iemesli ir divi, kāpēc sievietēm ir jābūt dzemdējušām: (1) tas palielina garantiju, ka olšūnas ir derīgas. Domāju, ka sieviešu neauglība mūsdienās tikai pieaug STI un slikta dzīvesveida dēļ, tāpēc olšūnu saņēmējām ir svarīgi, lai ar to nebūtu problēmas, jo katra neveiksme palielina izmaksas un riskus. (2) Pašas sievietes drošība. Es īsti nezinu, kā šīs olšūnas tiek iegūtas, taču no fizioloģijas šķiet, ka tur vajadzīga krietni lielāka invazīva iejaukšanās nekā vīriešiem. Jebkura invazīva iejaukšanās ir saistīta ar riskiem, un ja viens no riskiem ir kļūt neauglīgai, tad tā var būt traģēdija gan pašai sievietei, gan arī finansiāli zaudējumi apdrošinātājiem vai klīnikai, kuru pati sieviete iesūdzēs tiesā par nodarīto kaitējumu.
Arguments, ka īsti nav par to pētījumi un ka tas ir spekulatīvi, šoreiz nozīmē, ka ir jāievēro piesardzīgāka nevis riskantāka pozīcija. Medicīniskās manipulācijas ir līdzīgā statusā kā zāles. Ja nav skaidru pierādījumu, ka zāles ir drošas noteiktā populācijā, piemēram, grūtniecēm, tad piesardzības dēļ tās netiek licencētas lietošanai šajā populācijā, pat ja pēc zināmā darbības mehānisma tām vajadzētu būt drošām. Kas man šķiet interesanti, ka arī pati Dace Matule visdrīzāk domā par piesardzību, norādot, ka tie ir spekulatīvi pieņēmumi, kamēr pārējie to uztver pretēji – ja nav precīzu pierādījumu, tad nav ko baidīties. Tāpēc ir labi, ka pagaidām tiek ieviests regulējums, kas ir stingrāks nekā pārējā pasaulē, jo tas ir domāts pašu sieviešu aizsardzībai. Kādreiz tāds spiediens tika izdarīts uz ASV zāļu regulatoru par talidomīda atļaušanu, jo lūk, Vācijā grūtnieces to laimīgi lieto. Bet regulators pastāvēja, ka nevajag steigties, un beigās izrādījās, ka talidomīds rada šausmīgus iedzimtības defektus.
Apšaubāmais ir vienīgi tas, ka nedzemdējušām sievietēm nevar būt motivācija ziedot. Bet nu tad ir jājautā psihoterapeitiem, šajā gadījumā G. Ancānei, ko viņi ar to domā. Iespējams, ka tas ir diezgan greizs pieņēmums, bet es negribētu automātiski apšaubīt šos speciālistus un uzdoties par gudrāku, kamēr nav zināms, uz kā viņi šos faktus ir balstījuši. Pretargumentus pagaidām ir izteikuši tie, kas nav psihoterapeiti, tāpēc tie nav tik uzticami.
Belēviču ienīst visi, bet kasīties par šādām nebūtiskām lietām, manuprāt, nav produktīvi, jo tas novērš uzmanību no galvenā – kā ir gadījies, ka Latvijā jau pusi no medicīniskajiem izdevumiem sedz paši iedzīvotāji? Kur ir valsts medicīna vai vismaz obligātā, visus aptverošā apdrošināšana?
Un vēl jo vairāk – kā no medicīniski pragmatiska risinājuma, kas varbūt ir pārāk piesardzīgs, uztaisīt skandālu par sieviešu diskrimināciju? |