fu*k love

nespēju izlemt kura sajūta ir stulbāka - tā, ka es neko vairs neprotu sakarīgi izstāstīt, vai tā, ka Tu manī vairs nemazlietiņas neklausies.

idioti, bļe!

visu laiku blenžu pulkstenī un nesaprotu kāpēc tie cipariņi tik sasodīti ātri mainās!

vakardien visu laiku jutos kā kaut ko salietojusies, jo naktī biju gulējusi 1 stundu un iepriekšējā dienā vis kaut ko dzērusi. kafijas un cigarešu kvantumi mani izglāba un es nopirku Sontāgas grāmatu "Par fotogrāfiju". vēl izstaigājos pa visādiem foršiem muzejiem un nočiepu programmiņu, pēc kuras (izskatās) nākamo nedēļu ,vairāk vai mazāk, plānošu savu ikdienu.

pirmajā kursā grūtākais laikam bija nepazaudēt radošumu.

blandos apkārt pa visādiem dzejas dienu pasākumiem un ļauju akadēmismam izgaist. atceros savus sākotnējos dzinuļus, kāpēc atnācu uz žurnālistiem un viss uzreiz kļūst skaidrāks. lekcijas šosemestr pagadījušās pavisam baudāmas ar tiešām apbrīnojamiem pasniedzējiem. by-by sausajām teorijām.

aj, man liekas tik šausmīgi bērnišķīgi tas, ko es tagad domāju, bet es ļoti, ļoti negribu lekcijas.

meklēju radošu aktivitāti.

- Tu vēl nekad neesi izskatījusies tik skaista.
- Tu vēl nekad neesi tā īsti skatījies.

vēl šī diena izdevās "izcila" arī tāpēc, ka pirmo reizi mūžā savam tēvam uz ielas spēju paiet garām kā svešam cilvēkam. vispār tas ir garš stāsts, bet šodien man galīgi neveicas ar stāstīšanu, tālab piecelšos kājās un applaudēšu pati sev tik tāpēc vien, ka atzīmēju faktu vēlākai izplūšanai detaļās.

ārstiem ņem nost naudu? kur ta' nu vēl vairāk antimotivēt baltos halātus darbam! šodien dēļ kaut kāda gļuka visvienkāršākajā rentgenogrammā, man ar milzu adatu izbakstija caurumu galvaskausā, lai tikai secinātu, ka tur nekā slikta nav.

nezinu kāpēc, bet man iekšā ir tāda forša sajūtiņa.

gultā ar svešinieku? kāpēc gan ne?
Tu taču arī sākumā biji tikai svešinieks...

"Tu mirsi un satrūdēsi, vienalga, vai tu būsi zinājis visas filozofijas, zinības, mākslas un reliģijas, vai vienkārši būsi skūpstījis sievu un jaunavu lūpas, dzēris vīnu, dejojis un sagādājis mutei un vēderam tīkamus kumosus" J.Veselis

gribu uzcelt sniegavīru saldētavā.

Atcerējos -

aizgāju beidzot pie lora. par brīnumu šoreiz manā degunā nestūķēja divas milzu adatas, izrakstīja tikai veselu čupu visādu ripiņu.

sētnieks jau pamodies un zem loga kaut ko ļoti cītīgi un nepārtraukti slauka. pilnīgi šķiet, ka viņš ir vēl aizmidzis un iegājis autopilotā, visu laiku monotoni atkārtojot vienu konkrētu kustību. man tā arī reizēm gadās.

  + ir neparasti visu laiku mācīties un atklāt lietas, ko obligāti savā dzīvē nevēlos. vai tad nevajadzētu atrast lietas un cilvēkus, ko obligāti gribas paturēt?

uzradušās iesnas, bet man ļoti patīk tā sajūta, kad kārtīgi nevar paelpot caur degunu. jokaini, bet atgādina par mājām.. laikam gan jāsaka, ka par to laiku, kad bija vēl tādas "māju sajūtas". tagad tās n-tās pārcelšanās visu savandījušas.
bet šņaukājoties es atceros kā ir justies kā mājās. sajūta ir tāda, ka visu laiku liekas, ka tūliņ, tūliņ atcerēsies ko satraucoši svarīgu, ko tādu, ka Tu zināsi pēc kā gribi tiekties un ko Tev vajag, lai būtu labi. tikai tā sajūta nekad tā īsti līdz galam neatnāk. bet, vienalga, ir forši just, ka tūliņ, tūliņ...