fu*k love

visu rītu šķaudu, nevaru atrast pret ko tieši man ir alerģija. jāiet laikam kaut kur ārā.

oj, oj, oj, kā man patīk, ka pēc šņabja man nekad otrajā dienā nav pohu. protams, ja kaut mutīte alus, tad varat mani norakstīt uz visu nākamo dienu. hardcore drinking ir dikti laba lieta, ja blakus ir vēl kāds, kuram kaut mazlietiņ patīk tā pretīgā garša, kas paliek mutē pēc šņabja, pirms uzkosts apelsīns vai citrons.
es zinu, ka tas ir mazliet nožēlojami, bet - es vakar pirmo reizi mūžā spēlēju monopolu. un pat vinnēju. žēl, ka haļava mani vienmēr piemeklē tikai pirmajās reizēs.

smieklīgi, bet, šķiet, vakar es satiku savu topošo pirmo vīru.

( ja es nemāku taisīt ēst, tad vismaz virtuve man piestāv. )

dzeru kafiju, čortojos par galvassāpēm un domāju, kur lai rīt atrod kādu jaunu vietu, kur iet ballēties.

viena no visu laiku labākajām pelēkā humora reklāmām (:

rīt es darīšu kaut ko tādu, par ko nevienam kādu laiciņu nestāstīšu. un tas būs forši.

gribēju tikai pateikt, ka man vēl joprojām ir pilnīgi vienalga vai rīt lekcijās atkal būs jāsēž pilnīgi aizpampušai no negulēšanas. man patīk negulēt. fun!

man nemaz nalikās, ka ilgi nespēju izturēt bez vārīšanās un kādas ašas atbildes attriekšanas. bet tad nu es uzliku masku, kura bija jātur 30 minūtes. un, lai arī blakus man tobrīd atradās tikai viens cilvēks, tās bija vienas no grūtākajām 30 minūtēm manā mūžā.
laikam tomēr izvēlējos pareizo-muldam-profesiju.

man liekas, ka varētu pat pamēģināt uzmākties pasniedzējas asistentam, lai nebūtu vairāk jālasa šitas lielais teksta blāķis. it kā nav jau tā, ka šausmīgi neinteresanti, vienkārši laika pa maz un naktīs gulēt tomēr mazliet arī gribās.

Seneks bija idiots, ja tiešām tik svēti ticēja, ka labāk ir uztaisīt pašnāvību nekā baudīt dzīvi.

ārā ne pa jokam līst. ja nebūtu tik nežēlīgi auksts, es ietu palēkāt pa peļķēm. bet ir. tāpēc es sēžu satinusies segā (jo Rīgas Siltums nav īpaši pacenties ielaist radiatoros silto šķidrumu par spīti mājas iedzīvotāju žēlabām) un dzeru daudz, daudz kafijas [kafiju?-anyone?!], jo priekšā man ir gara nakts ar visādiem pajokainiem Rietumeiropas morāles filozofiem, kuri izsakās pārāk plaši, lai tiktu iebāzti mana miniatūrajā A4 špikerī.
phe, mana dzīve laikam kļuvusi garlaicīga, ja sāku rakstīt jau par to, kā es rakstu kaut kādu sūda palīglīdzekli "testiņam"!

par godu pelēkajam gadalaikam, laiks uzlikt košākas krāsas blogam.

šī diena ļoti mierīga un klusa. gāju gulēt sešos no rīta, cēlos ap diviem dienā. visu vakaru slaistos, cepu kartupeļu pankūkas [šoreiz pati, nevis uzsildu tosterī rimčikā sapakotās), lietoju daudz kafiju un vienkārši baudu to, ka visus darbus esmu atlikusi uz vēlākām dienām (kad to protams nožēlošu).
piektdiena gan bija diametrāli pretēja- visu nakti ballējos, aizčāpoju paskatīties uz misteru Kaukuli, secinot, ka vēl joprojām tikpat psihs uz skatuves (and I absolutely love it!) kā kādreiz.pabiju tīnīšdienu bārā rocabilly. tur galīgi savādāk, bet tāpatās kaut kas no tās kādre3izējās maģijas vēl ir. drošvien, ka tie ir tie cilvēki, tās pazīstamās sejas. tur mazliet sanāca ar foršo jubilārīti uzrīkot savdabīgu wet T-shirt konkursiņu. un šodien vēl brīnijos, kāpeč tik nenormāli drēbes smird pēc alus! bet bija forši.

es vairs nemaz negribu būt laba.

tikko sāku lasīt Haruki Murakami grāmatu "Aitas medīšanas piedzīvojumi".

palēnām sāk parādīties doma, ka jābeidz mest acis uz visādiem misteriem sliktajiem un varbūt jāpaskatās uz tiem, kas allaž stāv blakus.

atliek pateikt džekam, ka būtu forši, ja viņš būtu gejs, un tiek jau uzmesta lūpa. apslēpti, protams.

mazliet, un tas laikam ir maigi teikts, esmu aizrāvusies ar čivinātāju. Pagaidām gan nesūdzos, jo nav ne laika, ne iedvesmas rakstīt super-duper garos dienas aprakstus. tāpat mana dzīve ir garlaicīga un viņā nekas prātīgs nenotiek.
šodien bija forša diena. biju bildēt jauniešus no Into One. taisījām visādas improvizācijas ar sarkanajiem tepiķiem un gaisā pakārtiem toletes papīriem, kas izskatās pēc žalūzījām. tik forši, ka kāds manī redz kaut biku kaut ko no fotogrāfa, neņemot vērā normālas tehnikas trūkumu! pašai biki lepnumiņš par sevi.
fuj, nu jau es sāku rakstīt kā bērns. vai pārsaldināta beibe. (ka es Jums saku, kad biju nikns/dumpiniecisks tīnītis, ar rakstīšanu veicās labāk! pffff.... kād gan tur sakars ar veiksmi!?).

p.s. Sviesta Cibas "lai jau paliek" poga mani vairs galīgi neklausa. kāpēc tā?

Biki esmu apslimusi ar čivinātāju (meklēt zem šitā), bet savādāk viss pa vecam. Daudz skraidu apkārt, cenšos paspēt izdarīt visu, kas jādara un mazāk slinkot.