fu*k love

kad biju sīkāka, mani nomāca visādas eksistenciāls domas. bija sava dzīves filozofija, bija viedoklis par visu un visiem, skaidri zināju, ko no dzīves vēlos un kā to paņemt. tagad es vairs nedomāju par lietām, par ko vajadzētu domāt, skaļi smejos, kad piemeklē nelaimes un vienkārši priecājos par to, kā dzīve mētājas ar vidējiem pirkstiem.
nevaru saprast - esmu izaugusi un sākusi mīlēt dzīvošanu kā tādu vai vienkārši pazaudējusi to lielo daļu sevis un kļuvusi sekla.

bļe, man taču arī tikai gribas būt mīlētai.

turpinu lasīt grāmatu par transseksuāļiem un saprotu, ka problēma vārdā Ne-tik-aizraujoši-kā-gribētos ir tajā, ka autore pati nav gājusi tam cauri, tikai uztaisījusi savdabīgu stāstu apkopojumu, veidojot savu sižetu un visu uz beigām sapinot tādā mazā, nereālā un pat smieklīgā ziepju operā.
nekas, vismaz tagad es +/- skaidri saprotu kā beibēm var izveidot krānu no viņu pašu ķermeņa.

pēdējā laikā esmu daudz domājusi par to, ko vēlos un par to, kas man liek justies labi.
saprotu tikai to, ka man ir sasodīti laba dzīve. un to, ka visi tie sīkie sūdi tiešām ir tikai sīki sūdi.

man ļoti, ļoti ir nepieciešama diena pie dabas bez lietus.

ja uznāk kaukādi mazvērtības kompleksi vai kas tāds, noteikti jādodas uz cēsīm, kur visi tevi grib apgramstīt, spēlēt visādas 3klasnieku pudeles griešanas un vēl pāris piedāvā būt par trešo vienam pamatīgam three-some.

izrādās, ka ar uzticēšanos cilvēkiem man nav nekādas problēmas. problēmas ir tikai ar paļaušanos uz viņiem.
nu tas ir tā, ka es praktiski jebkuram varu izstāstīt par sevi jebko (ja tas +/- iederas sarunu tematā), jo man lielākoties ir pofik ko par mani padomās, jo no sevis tāpat jau nepaslēpsies. ne īpaši foršas sajūtiņas sākas tad, kad, piemēram, jākrīt citu cilvēku rokās (kā visās tajās nometnes kolektīva uzticēšanās pārbaudīšanas padarīšanās), paļaujoties, ka viņi Tevi noķers. vai arī tad, kad Tev bez jebkādiem loģiskiem un taustāmiem pierādījumiem ir jātic, ka tas otrs būs blakus vienmēr.

rīta pusstundu mocījos, lai tiktu laikā no gultas ārā un uz lekcijām paspētu. biju jau nolēmusi paņemt brīvu dienu, kad atcerējos, ka tāpat pēc vīrakiem jāizčāpo, nav jēgas gulšņāt. un tad, kad es esmu rekordātrās 20 minūtēs paspējusi sataisīt savi rādāmu ārpasaulei, aiznesusies uz troļuku neiespējamās 2 minūtēs un jau teju pie fakultātes, atnāk sms, ka lekcijas šodien nenotiek, kurā parakstījusies kursa metodiķe. protams, pasmejos, domāju, ka atkal kāds gudrītis nolēmis mani pačakarēt (jo I'm not so special, lai kādam no augstskolas vadošajiem amatiem būtu mans mobīlais + vēl kāre rakstīt sms), un dodos tik uz lekcijām. bet priekšā mani sagaida pus kurss ar tieši tādām pašām sms. fun!

devos tālākās savas dienas gaitās, nopirku atkal kaudzi grāmatām, lētu & neredzēti foršu plānotāju 2010ajam un visādas krāsainās nagulakas. vēl es indiešu veikaliņā nopirku divus smukus gredzenus, kas izskatās pēc koka, izklausās pēc akmens, bet galu galā laikam ir plastmasa. konta bilanci neskatīšos, negribu kārtējo mazo-mazo sirdstrieciņu.

vakarā iešu satikties ar saviem dērājdraugiem. šņabim gan vēl neesmu gatava, bet alus derēs. un pa nakti varbūt atkal uzkāpšu uz kāda jumta vai kur citur.

šodien tāda samocīta diena. gribas aizlaisties prom un neko prātīgu vairs nedarīt. vēl varētu arī lētu, saldu vīnu.
visu pēcpusdienu moku sešstīgaino draudzeni, tulznas vairs sen jau uz pirkstu galiem nemetās.

Visi daram šitā !

burum, burum, visādi taureņi vēderā.

ā un vēl es biju aizmirsusi, ka iespējams skraidīt uz randiņiem tik tāpat vien, nevis tā, ka pamosties gultā blakus svešiniekam un izdomā, ka varētu pamēģināt arī kaut ko tjip nopietnāku. randiņi, izrādās, ir forša lieta. un tad, kad beidzot bučojās, tad dzirksteles visās malās. un, lūk, tas ir tas mazais sīkums kā dēļ vērts atļaut citiem līst manā dzīvē.

no rītiem es kafiju tagad dzeru daudz retāk, pietiek ar mazumiņu jogas lai pamostos.
vakarnakt bija tik forši  vazāties pa visādām baisām vietām un meklēt māju, kurai var uzlīst uz jumta. un tad - daudz auksta vēja, daudz ābolu cigarešu un daudz visādu smieklīgu (un ne tik smieklīgu) stāstu. man patīk ieritināties azotē un atņemt visu, visu siltumu. un vēl man patīk ka mani muļķīgi nelaiž mājās un cer, ka ir spējīgs mani nokaitināt (not gonna happen).

man ļoti patīk tā sajūta, ka kaut ko beidzot atkal gribās. fun!

sāp galva, nāk miegs, rītdien eksāmens, kuram neesmu neko mācījusies, bet tāpat jūtos sasodīti labi.
p.s. Mis Haļava, lūdzu atnāc arī rīt!

man ir tāda sajūta, ka notiek kaut kas ļoti, ļoti labs.

nope, es neesmu nekāda dzelzs lēdija. es vienkārši esmu no tām meitenēm, kas visticamāk pašas bildinās savu vīrieti, kad to gribēs. and that's it!

*gribu prom.
*gribu tā, lai pēc tam gribas atpakaļ.

nonstopā dzeru kafiju (pagaidām astoņas lielās krūzes manā kontā), bet lūztu nost tāpat.

sākumā, manliekas, es šajā (nosacītajā) blogā rakstīju tikai par krāniņveidīgajiem. tagad izrādās, ka man ir arī sava dzīve.