saprotu. mīlestība pret kādu konkrētu būtni šķiet nav savienojama ar izziņas procesu, mīlestība novērš uzmanību, iemidzina modrību.. man nekad nav izdevies apvienot šos abus stāvokļus - šķiet, mīlestībā es pazaudēju sevi (mīlestībā??? diez vai.). vienatnes izziņas posmi tomēr ir vērtīgāki. bet ne vieglāki. mīlestība pret kādu ir bēgšana un solis sānis vai atpakaļ, bet ne uz priekšu.
Lai piedod man visi tie, kas piedzīvojuši smagas vilšanās dzīvē, bet es uzskatu, ka iemīlēšanās ir labākais no iespējamajiem pārdzīvojumiem.
Un tajā laikā nevajag domāt, vajag baudīt. Klausīt sirdij, ne prātam.
Es reiz zaudēju šo skaistumu, ar prātu analizēdams savas sajūtas un nonākdams pie slēdziena, ka tā ir tikai pašsuģestija un īstenībā manas aizraušanās objekte (nepatīk man vārds objekts šajā gadījumā) pavisam nav ideāla, kā tobrīd šķita.
Šobrīd es saprotu, ka tieši mīlestības meklēšanā ir dzīves jēga. Protams, tas ir risks. Ne vienam jau tā pa īstam iekšējās sāpes netīk. Tāču, kas neriskē, tas nevinnē. Un spēle ir tā vērta.
P.S. Ļoti iespējams, ka pēc pāris mēnešiem es nolādēšu sevi par šo pārliecību
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}