From: | suic |
Date: | 9. Novembris 2004 - 02:21 |
---|
| | | (Link) |
|
Un ko tad viņš tādu ir pateicis? Visu atmaskojis un pēc tam pateicis - būsim liberālie ironisti (pēc amerikāņu modeļa).
Kaut kā grūti pagaidām noticēt par to, ka cilvēks var iztikt bez metafiziskiem sapņojumiem. Un pat ja var - kas Rortī tik īpašs?
Galu galā, vismaz LU VFF ietvaros, tiek ignorēti arī lielāki prāti.
p.s. Tev, savukārt, varētu ieteikt paskatīties arī uz kādu citu kādreiz, neba jau nu Rortis vienīgais kaut ko saprātīgu būs pateicis (tas vairāk par viņa programmas negatīvo daļu).
luugtum neatnjemt manus salminjus
tas kas garsho var arii negarshot un tas kas negarsho var arii garshot
kas iipash? vinjsh ir tikpat kruts/nekruts cik visi citi
- bet man patiik, neitralizee beerniibas traumas ;)
vinja solidaaraa puse izpelnaas visvairaak kritikas, bet ne jau tas ir galvenais
galvenais ir efektivitaate ;)
From: | suic |
Date: | 9. Novembris 2004 - 11:10 |
---|
| | | (Link) |
|
Var jau pateikt, ka viss ir stāsts. Var jau pateikt, ka nav nedz jēgas, nedz hierarhijas, nekā nav. Daudz ko var pateikt.
Tikai:
1) tas, ka viss ir tikai stāsts, pats ir tikai stāsts.
2) sāpes ir īstas, vai ne tā?
3) lai arī patiesības nav, tomēr ir diezgan ticami, ka pie nepareizas stāstu izpratnes un nepareizi stāstītiem saviem stāstiem, tevi sitīs vienmēr un visur. un ja nesitīs, tad pati iesi un lūgsies.
4) lai arī stāsts par pasauli kā fizikālu lielumu ne ar ko nav labāks par stāstu par kaut astrālu realitāti (kā to uztver daudzi), tomēr pamēģini neņemt vērā šo stāstu un tu redzēsi sekas, kas vairs nebūs tikai stāsts.
Un vispār:
- Rorti nevajag saprast nepareizi - viņam ir arī nopietnāki darbi, piemēram, tas pats "Filosofija kā dabas spogulis".
- Rorti nevajag pārāk absolutizēt vai uztvert nopietni - ja tev būtu pa spēkam Sartra teksti, tur daudz labāk varētu atklāties daudz kas tāds, ko Rortis pasniedz mazliet tomēr vienkāršoti.
- Ķerties pie formulas "viss ir stāsts. viss ir bezjēga!" vajag uzmanīgi. Citādi, kā izskatās, tas mēdz pārvērsties tādā krāpšanās pasākumā, kur "viss CITS ir bezjēga (tikai ne mans)". Citiem vārdiem - cilvēks iedomājas, ka var paņemt jebkuru stāstu un pasludināt to par savu (t.i. vislabāko), bet tā tas nav - lai arī no teorētiskā, objektīvā vai vēl kāda viedokļa šie stāsti patiešām principiāli neatšķiras, tomēr ikvienā vēsturiskajā laikposmā, konkrētajā sabiedrībā tie gūst savu realizāciju (un tādējādi ir gana hierarhiski sakārtojami).
- Ja cilvēkam ir pieņemama (ne tikai teoretiskā ziņā) frāze, ka viss ir tikai stāsti, tad viņam vajadzētu būt spējīgam mainīt stāstus, attieksmi, dzīvesveidu, utt.
Un mazliet pārdomām:
Kāpēc tev vajag komfortu nevis neērtības?
Kāpēc tev vajag tīrību nevis netīrību?
Kāpēc X, nevis Y? (meditēt tieši par tādiem X, no kuriem tu nekādi nevari atteikties!)
Tas palīdzēs intuitīvi labāk saprast, kas īsti ir un kā darbojas stāsts. Citādi jau tu tā šausmīgi gudri runā, it kā stāvētu pāri visiem stāstiem un, līdz ar to, arī visam citam.