01:52
Ironija mākslā šodien ir tik novazāta attieksme, visi saprot, ka bez ironijas mūsdienās nekādi neiztikt. Un tiesa, – ir pagrūti lasīt tekstus, kur jaunais autors traģiskā nopietnībā stāsta par savu individuālo pieredzi, tā it kā nebūtu bijuši pieci pēdējie dzejas gadsimti, modernisms, divi pasaules kari, postmodernisms un citas kataklizmas. Ironija nav grūtas paslēpes, ko atrast. Taču tikpat kā vienmēr mūsdienu ironiskajai dzejai cauri spiežas nevis dionīsisks karnevālisms, bet izmisīgas eksistenciālas trīsas. Tā ir ironija, kas nevis atspēko pasaulīgo absurdu, to aprakstot, bet uzceļ aizsargvalni autoram no viņa dzejiskajai dvēselei tik svešās (un naidīgās?) materiālās pasaules. Kā smiekliņš par neaizsniedzamo un neizprotamo. Tā vietā, lai stātos aci pret aci ar brīnumaino realitāti, autori izlīdzas ar zināmām ironijas klišejām. Kā nesen izteicās kāds mans draugs – būt sarkastiskam nav grūti, un otrs rezumēja, ka sarkasmam pietrūkst “tās sildošās dzirksts”.
/matulis
nu jā, forši un skaisti viņš uzrakstījis, tomēr savādi, jo šis citāts, atrauts no konkrētās ģēlas, izklausās druscītiņ pārdrošs (ja to adresē uz 21.gs. dzeju kā tādu), turklāt nepasaka neko jaunu, jo tapis pateikts jau laikā, kad plauka modernisms. šeit svarīga ir konkrētā vērdiņa lieta.
labi, neņem galvā, esmu pillā.
neee, man patiik atrauti, jaa jaatrauj tikai tad man tas patiik, veerdinjsh man shobriid maz interesee ;)
labi, kā vēlies, man arī patīk atrauti.
visādi man patīk. bet tad atraujam, ja?
Skaisti pateikt acīmredzamais. Ar eksistenciālām problēmām piebāzt galvu ir moderni.
jaa un kas tik veel nav moderni ;)
rozaa kraasa modee... :)
Man rozā krāsa patīk tad, ja tāds ir puscaurspīdīgs T-krekls uz kādas patīkamām formām apveltītas meitenes kailā auguma :)
aha un rozaa luupuspiidums arii :)))
man, ļoti bieži, šāda tipa teksti tracina, jo muldēt ikviens māk(ne gluži ikviens, bet kam galvā ir kaut cik sajēgas) un bieži autori tiek nogānīti pilnīgi nepamatoti :/
saskata nepilnības, bailes un vēl sazin ko, bet paši nez kapēc nevar neko radīt...un parādīt kā tad tas būtu jādara.
un smieklīgi būtu tas, ja kritiķis nokritizētu kādu darbu un tam par paraugu parādītu savējo darbu...
man shitas akl tik ljoti patika, atraavumaa no kontexta par veerdinju(?) man vispaar patiik kritika, kura sakriit ar maniem(?) priexstatiem/briiza sajuutaam vai vienkaarshi tie kuriem noticu, pie pirmaas dzirdeeshanas :)