mednieku stāstiņi

es esmu zaķpastala.
vakarā saimniece gāja pavadīt Melno (kas viņš ir nezinu, taču tā viņu sauc un viņš gana bieži ciemojas manā mājā) uz autobusu.
es aar izdomāju līdz aiziet. ejam, nonakam pie pagalma izejas, saimniece apstājas un man saka, ka es nedrīkstot iet tālāk. kā? es nedrokstot? protams ka varu, un eju arī.
un tad saimniece sagrāba mani un piespieda klāt, un nesa mani tālāk. nesapratu, kāpēc mani būtu jānes.
un tad es nobijos. šķiet, pirmo reizi dzīvē es tā nobijos.
pēksņi parādījās kaut kāds milzenis, kas izdeva drausmīgu skaņu.
labi, ka es neapčurājos.
kaklu gan saimniecei pamatīgi saskrāpēju.

peles mīļās! tā drebējusi es nebiju. kas tas par briesmoni bija, neapratu.
gan jau, kad atnākšu mājās, saimniece stāstīs saimiekam (apsmies mani, es jau zinu) par šito visu un es uzzināšu, kas bija tas nezvērs.

visu dienu pavadīju ārā. saimnieki visu dienu bija prom.
saulīte sildīja manu melno kažoku.
abas pagalma kaķenes ar sarkanu aci lūrēja uz mani.
protams. ne viņas tik jaunas, ne tik skaistas kā es. un ūsas ar ne tik garas
un runči, lai ar tikai ar nosaukumu runči (bez mantības vīrietis nu nekādi nevar būt īsts vīrietis), arī skatās vairāk uz mani, nekā uz viņām.

saimnieks vēl nav atpakaļ no savām ikdienas gaitām.
saimniece taisās doties prom.
nu tad es ar rāpšos ārā. neiešu tak viena sēdēt mājās.
jo pele ar' kkur pazudusi.

murrr
ierāpos pie saimnieces zem segas.
silti un jauki, un mīļi.
visu dienu varēšu pavadīt ar viņu - saimnieka nav un nebūs.
žēl, man patika gulēt uz viņa kājām.

šodien saulīte spīd. jāiet ārā pasauļoties un uzsist kādu klaču ar kaimiņu runci. lai, gan par runci viņu grūti nosaukt, taču gudrakāis visā pagalmā viņš ir.

nesaprotu cilvēkus.
īpaši savus saimniekus.

guļu tagad saimniekam uz kājām un domāju par to peli, kas dzīvo istabā aiz miskastes.
nu ja, pēdējo nedēļu es par to vien domāju. kaimiņi jau nesaprot - viņi ir veci un kastrēti. viņi nesaprot, kāpēc man patīk sēdēt aiz tās gružkastes un gaidīt. bet es gaidu. tas ir viņi gaida tikai večiņas, kas atnesīs kārtējo piena bļodiņu vai vecas reņģes asti. bet es gaidu. peli.
jo es esmu jauna. un es esmu medniece. man baudu sagādā peles gaidīšana un ķeršana, nevis ēšana.

ai, ķepa ieniezējās.
vispār es esmu dusmīga.
saimniece nenāk gulēt, bet kko vazājas apkārt dziļi nelaimīga. tā arī nesapratu - tā šampānieša dēļ, ko saimnieks izlēja uz grīdas, vai paša saimnieka dēļ.

vienubrīd viņi izsatījās laimīgi. nu vismaz zobus rādīja. un vecie kaimiņi zin stāstīt, ka zobu rādīšana cilvēkiem nozīmē labsajūtu un laimi. un viņi dejoja. ne, nu es jau ar mēdzu dejot, bet ne jau šitā... taču tagad, kad saimnieks guļ manā gultā un es guļu uz viņa (es nevaru aiņemt visu gultu), viņai tek kaut kas šķidrs no acīm, ko kaimiņi dēvē par asarām. es jau nezinu, man kā kaķim tas nav saprotams. varbūt vienkārši esmu pārāk jauna.

ai, iešu labāk paasināt nagus virtuves skapītī.