mednieku stāstiņi

es esmu zaķpastala.
vakarā saimniece gāja pavadīt Melno (kas viņš ir nezinu, taču tā viņu sauc un viņš gana bieži ciemojas manā mājā) uz autobusu.
es aar izdomāju līdz aiziet. ejam, nonakam pie pagalma izejas, saimniece apstājas un man saka, ka es nedrīkstot iet tālāk. kā? es nedrokstot? protams ka varu, un eju arī.
un tad saimniece sagrāba mani un piespieda klāt, un nesa mani tālāk. nesapratu, kāpēc mani būtu jānes.
un tad es nobijos. šķiet, pirmo reizi dzīvē es tā nobijos.
pēksņi parādījās kaut kāds milzenis, kas izdeva drausmīgu skaņu.
labi, ka es neapčurājos.
kaklu gan saimniecei pamatīgi saskrāpēju.

peles mīļās! tā drebējusi es nebiju. kas tas par briesmoni bija, neapratu.
gan jau, kad atnākšu mājās, saimniece stāstīs saimiekam (apsmies mani, es jau zinu) par šito visu un es uzzināšu, kas bija tas nezvērs.