| |
[Sep. 29th, 2026|05:40 pm] |
Atklātība, pieredzes (at)gūšana, ķermeniskums medicīnas un uzspiestas vientulības vietā.
Raksts tapis ar mērķi veicināt atklātus, intīmus dialogus un aizstāt novecojušo teoriju par "smadzeņu ķīmisko disbalansu" ar holistisku, uz kustību un komunikāciju vērstu izpratni par realitāti.
Katram garīgi slimajam ir pienākums pret sevi - atrast citu garīgi slimo, ar kuru izveidot attiecības ar mērķi palīdzēt vienam otram transcendēt savu garīgo kroplumu, izmantojot pilnīgu transparenci par traumas ģenēzes cēloni, kopīgu darbu un savstarpēju pieskatīšanu. Pirms emocionāli reaģējat uz teikto, aicinu izlasīt līdz galam manu, kā Junga skolnieka, analīzi par mūsdienu „dekonstruēto“ sievieti un vīrieti.
Sievietes, kuras pārņem viņu animus puse, bieži nespēj veidot koherentas attiecības ar vīriešiem, jo šī dvēseles disbalansa dēļ viņu apziņā notiek nepārtraukta analīze par netaisnībām. Tas ir tas, ko sauc par principa prevalēšanu pār saprātu. Sieviete bioloģiski, un tāpēc arī vēsturiski, ir izteiktāks aprūpes spēks (a force of nurture). Tāpēc, atraujoties no vīrišķības, kuru viņas vēsturiski piedzīvoja kontaktā ar pretējo dzimumu un savienībā ar ko dabiski tika realizēta viņu sievišķā puse, viņas izjūt neaizpildāmu tukšumu. Ikdienā atrautas no sava vēsturiskā stāvokļa (ģimenes, kur blakus vienmēr bija pretējais dzimums), viņas šo tukšumu organiski līdzsvaro, injicējot vīrišķību savā realitātes uztverē: domās un darbībās.
Vīrieši, kurus pārņem viņu anima puse, bieži nespēj veidot koherentas attiecības ar sievietēm, jo kļūst pārmērīgi sentimentāli un nes savu vientulību visur, kur iet. Viņi kļūst sociāli raustīgi: sabiedriskās vietās, starp svešiniekiem, stabilas runas vietā plūst nopūtas un citi izsaucieni, jo šāda vīrieša apziņa ir piesātināta ar sevis žēlošanu. Tas var izpausties dažādi, arī kā akls materiālisms, kurā vīrietis dvēseles tukšumu mēģina aizpildīt ar lietām. Un to visu paātrina laikmeta vadošais gars un ekonomikas doma par „the art of the deal“, nepārtrauktu efektivizāciju - neesošas, neīstas vērtības ģenerēšanu no nekā.
Ja dzīve kapitālisma verdzības sistēmās (atvainojos par izteicienu), kur cilvēks tiek ieslodzīts kubikulā kopā ar citiem tādiem pašiem apjukušajiem, kurus vada asinskāri un no sava gara atsvešināti cilvēki, lai ģenerētu ciparus (burtiski - digits) no nekā par neko (reklāma, apdrošināšana, banka - visas tās sistēmas, kas sagrūtu, atkal iestājoties dabiskajam stāvoklim: ēst, patverties, vairoties, nogalināt), netiek līdzsvarota ar fizikalitāti, piedzīvojumu, skaistuma meklēšanu un, atļaušos teikt, zināmu dzīvnieciskumu, tā nogalina spēju būt asam. Tā nogalina spēju būt cilvēkam.
Skumjākais ir tas, ka psihiskās veselības aprūpes personāls lēni seko zinātnes secinājumiem: oficiālais kurss joprojām ir ķīmija un vientulība/izolācija, nevis, teiksim, fizikāla rutīna un biedrība, kopīga jēgas ģenerēšana. Cilvēki, dzīvodami šādās neefektīvās un ikdienā neorganiskās sistēmās (neorganiskās, salīdzinot ar to, kā realitāti pieredzēja cilvēks lielākajā daļā no homo sapiens evolūcijas laika - kad kustība, biedrība un kopīga jēgas rašana, izdzīvojot, bija katras dienas galvenā tēma), instinktīvi apzinās, ka psihiskās veselības ārstēšanas metodes ar ķīmiju un uzspiestu vientulību vairumā gadījumu ir pupu mizas (rakstu „vairumā gadījumu“, jo, ja cilvēks ir novests tik tālu, ka vairs nespēj domāt un savienot savas darbības ar dzīvības uzturēšanu, zāles un uzspiesta vientulība IR īslaicīgs risinājums). Tāpēc nav ticības, tāpēc apdziest liesma, jo rodas sajūta, ka dzīvē viss ir bezcerīgs. Jo netiek praktizēta jēgas ģenēze. Jo nenotiek kustība kopā ar citiem cilvēkiem.
Ar zālēm nevar izārstēt to, ka tu nefunkcionē tā, kā funkcionēja tavi senči. To nevar izdarīt arī ar līdzjūtību. Tikai ar viedu, kontrolētu komforta noārdīšanu, tikai ar maskulīnās piedzīvojumu kāres atgriešanu vīriešos, tikai ar sieviešu berzi ar šādiem vīriešiem! Kaut vai vienatnē, bet eksplorācijai jābūt tieši tādai, kādu to atceries no bērnības! Jo tad tu zināji, kas ir pieņemams un kas nē: gāji un strādāji kopā ar citiem puišiem un meitenēm (ja vien tev nebija traģiska bērnība un tu tiešām nespēj atskatīties uz laiku, kurā efektīvi funkcionēji - tādā gadījumā atvainojos; lūdzu, piedod, ja liku tev justies slikti).
Ķīmiskā disbalansa teorija ir zinātniski novecojusi - to atzinusi pati zinātne*. Lai dzīvo desensitivizācijas terapija, lai dzīvo fiziskā terapija, lai dzīvo dziļa, patiesa, atklāta saruna bez jebkādām pretenzijām starp vīrieti un sievieti. Un starp visiem cilvēkiem vispār.
* https://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S266656032200038X |
|
|
