etoile - August 3rd, 2005

Izšķīros ar savu Mīļumu. Pateicu, ka vairs negribu būt viņa draudzene. Un es to nepateicu... pa ne pa telefonu. Aizsūtīju sms. Ārprāc, cik nožēlojami! Bet nu jā... Visu laiku bija pilnīgi nekādu emociju šajā sakarā (viss laiks ir apmēram pēdējās 4 stundas), bet tagad... šito rakstot... Bet tā bija pareizā zivēle. Tā ir pareizē izvēle.

Braucu ar riteni šodien. Daži km līdz vietai, kur satiku dažus savus draugus (un Mīļumu arī...), braucām kopā uz vienu no Latvijas ezeriem. Braucām, brucām... Daži km bija palikuši, apgriezos otrādi, piezvanīju draudzenei, kas bija jau kādu gabalu uz priekšu, pateicu, ka braucu mājās un nosūtīju Viņam to sms... Kāpēc? Tāpēc. Tā vienkārši... vajadzēja?

Sirsniņa jau nav nedz salauzta, nedz kā... Pat nekādu skumju domu, tikai mazliet žēl. Kā vienalga ko zaudējot. Bettam, kurš izlemj izbeigt attiecības jau vienmēr vieglāk. Jeb - viegli. Kā šoreiz. Ko jūt viņš? Es nezinu. Neesmu runājusi. Kaut ka vēlāk, pēc nedēļas, divām... būs jāaprunājas ar viņu. Negribas, lai paliek kaut kādas sliktas domas vai jūtas kādam... Nu jā. Un jāpalūdz atpakaļ sava aprocīte. Khe...

Current Mood: pārgurums
Current Music: datora dūkšana, klusinātas balsis virtuvē

Sākums teicienam, kas ir virsrakstā - dzīve ir kā nigers - viena vienīga melna svītra...

Vienīgi kājas ceļos nežēlīgi sāp. Un arī galva nedaudz dulla. Bet visādi citādi nekas neliecina, ka man būtu kaut nedaudz žēl. Varbūt nav. Nav žēl paša mirēja, bet gan mans tēvs... Ir tik sāpīgi redzēt, ka otram sāp. Ka tuvam un mīļam cilvēkam tik ļoti sāp. Pats visas elles var pārciest... Kaut kā arī tālāk bija vienā dzejolī. neatceros viars un tas nemaz nav būtiski.

Man šodien pateica, ka tēva tēvam (mana vectētiņam) ir vēzis pēdējā stadijā. Rīt laiž āra no slimnīca. Tā teik - vairs jau darīt neko nevar, gaidīsim līdz nosprāgsi.

Un tagad arī rokas sāp. Un vaigi tik karsti...

Vispirms man to pateica māte. Tētis nezināja, ka zinu. Vienkārši pateica, lai iecietīgāk izturētos pret to, kas notiek... ar tēti. Grūti kaut ko tādu uzzināt.

Pēc tam to pateica tēvs. Iedomājos cik nežēlīgi ironiski - tēlot pērsteigumu! Gluži vai tā, ka es būtu priekšlaicīgi atradusi saderināšanās gredzenu un bildināšanas brīdī vajadzētu uzburt to pārsteiguma grimasi sejā. Ak Dievs...

Sāp galva. Ļoti sāp. Un kājas ceļos vēl trakāk sāp. Un tomēr tikpat kā nejūtu.

Vecāki joprojām virtuvē runājas. Joprojām mani tur nevajag. Nav kur sevi likt.
Un atkal gribas aizmigt un gulēt ilgi, ilgi...

Jocīgi. Vai nu manī vairs nekā cita nav atlicis vai kā, bet pēdējā laikā neko citu kā dusmas nejūtu. Pat šodien ne. Dusmas un pārējā laikā tāds apātiski mierīgs vienalga... Varbūt nomirt vajadzētu man?