Friends

Cilvēki, kas pa labi pa kreisi lieto apzīmējumu 'normiji' nievājošā nozīmē, manuprāt, paši par sevi pasaka 2 lietas:

1. To, ka viņiem ir pamatīgi uzpūsts ego un pārspīlēta savas izredzētības un neparastības apziņa. To, ka viņiem ir ļoti svarīgi šo sava pārākuma mītu uzturēt, nepārtraukti nostatot sevi pret 'normīšiem' un atgādinot sev un citiem - that's not me by any means, ja nu savādāk tas netiek pamanīts vai tiek aizmirsts. Tas jau liecina par sava veida izmisumu, jo 'Any man who must say I am the King is no true King.'

2. Visādu 'normīšu simbolu' piesaukšana un cilvēku kariķēšana mani vedina domāt, ka patiesībā te nav ne jausmas, kas īstenībā aiz šiem 'simboliem' stāv un, kas stāv aiz šiem cilvēkiem, jo uztvere te ir tā deformējusies, ka principā normiju apsmējējs redz tikai [lielisko un neparasto] sevi, bet pārējos nespēj ieraudzīt un nespēj iztēloties, ka aiz tiem plakanajiem, pelēkajiem [aprobežotajiem!] attēliem, ko viņš redz, ir dzīves, kas ir tikpat pilnestīgas, bagātīgas un daudzdimensionālas kā viņa paša.

Šorīt lasīju par Stoltenberga ģimeni un viņa karjeru ar visiem tās līkločiem un pēc tā man radās secinājums (kas nav nekas jauns), ka nav cilvēki - un pastiprināti tas attiecas uz tiem, kas ir augstos amatos, mūsējie vai jūsējie tajā ziņā, ka viņi bieži vien nav cīnītāji par kaut kādām vērtībām, bet tas, kas viņus reāli interesē, ir vara, bīdīt lietas, lai iegūtu ietekmi vai atrasties tur, kur ir ietekme. Mums varbūt gribas ticēt, ka viņus motivē ideāli, bet man šķiet, biež vien motivācija ir pavisam cita.

Tas man atsauca atmiņā Ambrāžu no Harija Potera, kura var ļoti dedzīgi aizstāvēt Maģijas Ministriju, bet ne tāpēc, ka viņa ir šai ministrijai no sirds lojāla, bet tāpēc, ka ministrija attiecīgajā brīdī diktē noteikumus un viņai patīk pārstāvēt to, kurš diktē noteikumus, lai arī kurš tas būtu.

Redzu te potenciālu memi ar plašu pielietojumu.

Sāku skatīties (zinu, ka tas ir man absolūti neraksturīgi un teju šokējoši) kārtējo anime. Tur galvenais varonis rausta valodu. Un es mazliet par to aizdomājos. Reizēm, kad skatos kriminālās izmeklēšanas, tur šad tad ir bijis, kad aizdomās turētais runā normāli, bet kolīdz sāk saprast, ka būs slikti, sāk raustīt valodu. Vienmēr vīrietis, sievieti redzēju tā darām vienu reizi. Bērnībā man laukos bija kaimiņu puikas ar kuriem spēlējos un viens no viņiem raustīja valodu. Un viens, ko iepazinu vēlāk arī, parasti runāja mierīgi, bet satraukumā sāka raustīt valodu. Tāpēc sāku domāt vai nav tā, ka tas ir biežāk novērojams vīriešiem. Apskatījos, ka jā, tā nudien ir, vairāki avoti, ieskaitot "The Stuttering Foundation" vēsta, ka attiecība starp dzimumiem ir 4:1, ja ne vairāk. Cik tagad pārskatot ātrumā guvu priekšstatu, ka iemesli lielākoties ir ģenētiski, kā arī tas, ka meitenes, kas rausta valodu biežāk to spēj izārstēt, nekā zēni.

Un tad iedomājos, saistībā ar ģenētiku, par vienu paragrāfu no ģenētiķa Christen Yves darba, kur viņš atsaucas uz vienu citu autori:



P.S. lai nav pārpratumu, te šo citātu pieminu tikai ģenētisko faktoru ietekmes uzsvēršanai, nevis lai demonstrētu, ka valodas raustīšana ir vienādojama ar idiotismu.

redzēju, ka cilvēki cibā dalās savā pieredzē ar čigāniem. man ir bijusi viena, nekas sevišķi interesants.

13 gadu vecumā braucu ar autobusu mājās no laukiem, izkāpu Rīgas autoostā un ar pilnu mugursomu gāju uz tramvaja pieturu. tajā posmā ejot sajutu, ka mana mugrsoma šūpojas, pagriezu galvu un ieraudzīju, ka tai ir pielipis klāt mana vecuma (varbūt nedaudz vecāks) vīrietis un mēģina attaisīt somas rāvējslēdzēju. viņš sāka smieties, bet somu uzreiz vaļā nelaida. es sāku skriet un tad viņš palaida vaļā. tas arī viss.

Vai zinājāt, ka yt ir kanāls (vismaz viens), kas strīmo DuckTales? Es atklāju pirms kādām 35 min. Visneparastākais man šķiet Knapa Makdaka skotu akcents. Bērnībā šo skatījos svētdienu vakaros kādā krievu kanālā, kur viss, protams, bija dublēts krieviski. Sākumā pirmajās sērijās intro dziesmas vēl nebija pārtaisītas un tās varēja dzirdēt angļu valodā. "Ducktales! Oooh-ooooh!" - dziedāju līdzi, bet tad tās fiksi pārtaisīja krieviski ("Skaski! Oooh-ooooh!") un es atceros manu vecvecāku nopūtu, jo viņi skatījās kopā ar mani un viņus šī pārmaiņa jūtami apbēdināja. Man laikam īsti toreiz par to emociju nebija, es vienk gribēju skatīties multenes.

Man tika arī abonēts žurnāls Mickey Mouse, tikai tagad jau labi ja daži (?) nr ir palikuši. Par to man nav žēl, ja man par kaut kā pazušanu šajā sakarā ir žēl, tad bija viens eksluzīvais nr - varbūt ne gluži eksluzīvs, bet tāda maza formāta komisku grāmatiņa un tur bija stāsti, kas man īpaši patika. Vienā Sprukstam un Mikijam bija atkal kaut kādas problēmas ar Melno Pītu un viņi no tām izbēga, no ziepēm izgrebjot pistoli, kuru viņi, lai izskatītos ticamāk, nokrāsoja ar sodrējiem, how cool is that. Un vienā citā stāstā Donalds Daks bija Ēģiptiešu templī un tur bija kāds, ja atmiņa neviļ, ar šakāļa masku un Daks pārbijies izsaucās: Anubiss! Viņš ir modies jaunais dzīvei! Kad to pirmo reizi lasīju, šis moments man gāja caur kauliem un paātrināja pulsu - es jutos tieši tāpat kā Daks, kurš no sirds domāja, ka viņa acu priekšā ir kāds nemirstīgais, kurš ir modies jaunai dzīvei.

Kad Žannai Kalmānai bija 90 gadu, viņa parakstīja līgumu ar kādu advokātu, kurš piekrita maksāt viņai ikmēneša pabalstu apmaiņā pret viņas dzīvokli pēc viņas nāves (tā sauktā reversā hipotēka). Advokāts nomira 30 gadus vēlāk, bet Žanna joprojām bija dzīva. Viņa kopumā no advokāta ģimenes saņēma vairāk nekā divas reizes lielāku summu, nekā dzīvoklis bija vērts. Viņa nomira divus gadus pēc advokāta, 122 gadu un 164 dienu vecumā.

"Life is not sacred because it is pleasant.
Life is sacred because it is given."