Tātad, pēdējais brīvais brīdiņš mājās, tūliņ braucu uz Rīgas dzīvokli.. ārprāts kā tas viss man jau apnicis! Liniņai jāmācās tikpat kā nav, viņa, laimīgā, atnāk uz mājām jau 16.00 un sūrojas, ka ir garlaicīgi.. es laiku pavadu sava galvaskausa sabiedrībā, jo mācos visus ossus, tagad temporālo (deniņu) kaulu... kaitinoši, ka manas snadzenes nav pietiekoši ietilpīgas! gribas pelnīt daudz naudiņas un ātrāk tikt no šī starprstavokļa laukā, kurā esmu pašlaik! starp reālo dzīvi un skolu (paldies viņeim, ka nesagatavoja augstskolai nemaz!)

man visu laiku šķita, ka skolā ir tik daudz jāmācās, kaa nav nekam laika, bet tikai tagad zinu kā ir kad NAV laika, ka dienā ir apr maz stundu un nesanāk kontaktēties ne ar vienu ārpus savas grupas vai kursa! tagad zinu kā ir celties 6 un iet gulēt 12 vai vienos! kad besis ir tik liels, ka negribas vairs ēst un nedēļas laikā var zuadēt 5kg svara (man pa ļaunu nu gan tas nenāk) :)) bet māte un tēvs dusmojās... vispār gribas visu laiku raudāt un es ar draudzeni no savas grupas jau runājām, ka pirmais ko izdara ir aiziet mājās, nokrāmē uz galda visu kas uz nākošo dienu jāmācās, bišķi paraud un ķeras klāt... vienīgais ko daru ir dzeru daudz tēju "zaļā eksotika", jo tā man atgādina par mājām un sēžu anatomikuma kaulu bibliotekā un vēroju fossas, foveas un tuberkulus!

un es, naivā, neticēju, ka būs tik traki tajā medicīnā! šoreiz nederēs mierinājumi, ka viss būs labi, ka tā vienmēr ir un būs... šoreiz ir vnk jāmācās, daudz daudz jāmācās! bet es darīšu visu, lai pabeigtu to fakultāti! es negribu būt viena no daudzajiem, kuriem tas neko nenozīmē, es gribu to izdarīt sevis labad un neliegšos, arī tādēļ, lai nekad vairs nebūtu kaut kas jāprasa vecākiem, jo viņi manā labā ir tik daudz darījuši, es jūtos briesmīgi, ka neesmu materiāli un arī emocionāli neatkarīga...

man ir vieglā māju pamešanas depresija :) ko darīt, nav ne pirmā un pēdējā jau nu notiekti nav! I just want to meet my friends and have some fun so I could live on!

SORRY ABOUT THE MISTAKES